Par brīvmūrniekiem jeb masoniem klīst daudz un dažādu baumu – ka tie ir slepena organizācija, kas vēlas pakļaut pasauli, ir naidīgi noskaņoti pret reliģiju un valsti, ka tās valdošās aprindās sēž noziedznieki utt., u.t.jpr..
Par brīvmūrniekiem jeb masoniem klīst daudz un dažādu baumu – ka tie ir slepena organizācija, kas vēlas pakļaut pasauli, ir naidīgi noskaņoti pret reliģiju un valsti, ka tās valdošās aprindās sēž noziedznieki utt., u.t.jpr., bet patiesībā brīvmūrnieki tikai apkaro dogmatismu, klerikālismu un intoleranci, prasa uzticību valstij un reliģijai, tikumībai.
Brīvmūrnieku pirmsākumi nav zināmi, daži tos meklē Mitras kultā, senhellēņu un kristīgo (gnosticisma) kultā vai Ēģiptes priesteru un vadoņu kopienās, taču pirmās saknes meklējamas viduslaikos, kad izveidojās akmeņkaļu un mūrnieku brālības. Tās bija ciešā saistībā ar klosteriem, sevišķi ar benediktīniešu.
Kas tie tādi – brīvmūrnieki?
1459. gadā Strasbūrā izveidojās pagaidām pazīstamā vecākā brālība, tai bija savi likumi, kopīgs slepens sveiciens un rokasspiediens, un to ārējo noslēgtību noteica zvērests par klusēšanu. Ar laiku izveidojās vairākas šādas brālības. Tās apvienoja kopīgi izstrādāta likumdošana, kuru 1498. gadā apstiprināja arī ķeizars Maksimiliāns.
Anglijā, sākoties Jaunajiem laikiem, brīvo mūrnieku brālībām pievienojās mācīti laji inteliģence (accepted masons), tas krasi mainīja veco kopu būtību. Apgaismības laika idejas norādīja uz to, ka vajag strādāt sabiedrības labā. To visu apkopojot un pārstrādājot, radās jauna organizācija fiziski mūrnieki pārvērtās par garīgiem mūrniekiem.
Brīvmūrnieki bija (un ir) starptautiska kustība ar humanitāru programmu, kurā ietilpst apgaismojoša izglītojoša darbība. Tās mērķis ir sevis pilnveidošana, pašizglītojoties un nemitīgi paaugstinot pašapziņu. Vēlme redzēt morālu pasauli ārpus valsts un baznīcas, aizsargājoties ar slepenību no iekšienes, izaudzinot cilvēkus un valsts pilsoņus, kas, pēc pašu ierosmes, darbojas pēc apskaidrota saprāta likumiem ētiski un saprātīgi. Kā viduslaiku mūrnieki cēla Dievam par godu skaistos dievnamus, tā tagadējie garīgie brīvmūrnieki ceļ tīru, tikumisku un garīgi pilnvērtīgu dzīvi. Brīvmūrnieki neskatās uz rasi, tautību, politisko vai reliģisko pārliecību, sabiedrisko stāvokli.
Brīvmūrnieku rindās bijuši dažādu kārtu pārstāvji valdnieki, filosofi, teologi, dzejnieki, valstsvīri, mūziķi utt. Brīvmūrnieki ir bijuši Bolivārs, Garibaldi, Gēte, Mocarts un Haidns, arī Dž.Vašingtons, A.Linkolns, B.Franklins.
Masonu struktūra un hierarhija
Brīvmūrnieku kopu sauc par ložu un tās vadītāju par meistaru. Ložas apvienojas lielložās, un katrai ir savs simbolisks nosaukums.
Starp ložām pastāvēja cieši kontakti, apmaiņas ar brāļu sarakstiem kas uzņemti, kas izslēgti. Ja kāds tika izslēgts, tas vairs nevarēja nekur tikt uzņemts.
Sabiedrības interesi masoni izraisa ar savu noslēpumainību, misticismu.
Katrā Brīvmūrnieku ložā bija hierarhija.
Pašā augšā sēdēja Meistars (lielmeistars), arī Meistars krēslā (Magister sedens). Varas simbols āmurs. Viņa pienākums bija vienmēr visus uzmanīgi noklausīties. Meistars nedrīkstēja pats sev piešķirt amatus. Darbojās tikai ložas vārdā.
Pirmais un otrais inspektori jeb uzraugi. Viņu pienākums bija gādāt, lai sapulču laikā telpā būtu kārtība, kā arī aizstāt Meistaru tā prombūtnes laikā.
Secretarus vel scriba ložas rakstvedis. Neviena sapulce, nekādi darbi nedrīkstēja notikt bez protokolēšanas, par ko bija atbildīga šī persona.
Thezaurarius mantzinis. Ienākumi, izdevumi, saimnieciskie darījumi, pārskati. Mantzinim bija savs adjunkts. Katrā sanāksmē ienākumu izdevumu grāmatām bija jābūt pieejamām visiem brāļiem.
Orateur ložas runasvīrs tika dēvēts arī par vēsturnieku. Šim amatam derēja tikai mācīts brālis ar zināšanām pasaules vēsturē, kurš mācēja labi runāt. Pienākumos bija publiskas runas, arī jurisprudence.
Ceremoniarum Moderator ceremonijmeistars. Nešķirams pavadonis un amata simbols ceremoniju zizlis. Viņa pienākumos bija visu brāļu atestātu pārbaude un identifikācija, uzraudzība pār brāļu apģērbu. Sākot ar trešo grādu, brāļiem bija jāierodas templī (ložas ēkā) attiecīgās drānās. Ja kāds (izņemot 1. un 2. grādu) nebija pienācīgi ģērbies, tas saņēma atteikumu ieiet templī.
Zelator jeb centīgais meistars bija labi izglītots un varēja aizstāt oratoru. Speciālists tikumības mācībā. Atbildīgs par kandidātu apmācīšanu un sagatavošanu iesvētīšanai attiecīgajā grādā.
Nabago kopējs jeb slimo kopējs nodarbojās ar soda naudas iekasēšanu un iegrāmatošanu. Pienākums rūpēties par saslimušajiem brāļiem, apmeklēt tos, kā arī darīt zināmu, ja kāds no brāļiem miris.
Parsimonarius ekonoms. Nodarbojās ar tā dēvēto mājturību, rūpējās par templi, pārzināja sudrablietas, galda piederumus, to darīja kopā ar pagraba meistaru un mobiliju pārraugu, pārbaudīja kalpotāju darbu, parakstīja rēķinus, rūpējās par mielastu galdu.
Arhitekts jeb konstruktors ar ekonomu rūpējās par ložas iekārtojumu, izgreznojumiem. Ložas vajadzībām vajadzēja zīmēt.
Cellarius jeb pagraba meistars bija faktiski ekonoma adjunkts. Viņa pārraudzībā bija visi dzērieni un augļi, kas glabājās pagrabā. Uzraudzīja arī pokālus, glāzes, pudeles un, ja kāds brālis saplēsa kādu trauku, iekasēja soda naudu.
Mobiliju pārraugs uzraudzīja visu ložas kustamo īpašumu un turēja to aizslēgtu. Visu dienu viņš atradās ložas ēkā.
Katram amatam bija sava pazīšanās zīme, kas tika nēsāta platā, zilā lentē kaklā un bija apzeltīta. Ložas meistars bez sava amata rīka āmura nēsāja leņķmēru, 1. inspektors tika rotāts ar līmeņrādi, 2. inspektoram bija svērtenis. Runasvīram grāmata, rakstvedim sakrustotas divas rakstāmspalvas, mantzinim atslēga, ceremonijmeistaram divi sakrustoti zobeni.
Sanāksmes notika slepenībā.
1717. gada 24. jūnijā četras vecās Londonas un Vestminsteres ložas apvienojās Lielajā ložā un izvēlēja lielmeistaru. Pirmie brīvmūrnieku statūti tika iespiesti 1723. gadā. Pēc šā parauga dibinājās ložas arī citās zemēs: Madridē 1728., Filadelfijā 1730., Neapolē 1731., Parīzē 1732., Lisabonā 1735., Hamburgā 1737., Rīgā 1750., Jelgavā 1754.
Brīvmūrniecība Rīgā un Jelgavā
Latvijas iedzīvotāji vispirms, šķiet, ar brīvmūrniecību saskārās 18. gadsimtā, mācoties Vācijas augstskolās.
Pirmā Brīvmūrnieku loža Latvijā, arī Baltijā, tika dibināta 1750. gada septembrī Rīgā. Tās nosaukums bija «Ziemeļzvaigznes loža» (zum Nordstern). To dibināja Rīgas tirgoņi Johans Dītrihs fon der Heide un Johans Cukerbekers, kuri tika uzņemti Pēterburgas tāda paša nosaukuma ložā. Atšķirības zīme bija melna spalva pie platmales. Vēlāk to pārdēvēja par «Zobens» (zum Schwert). Pie tās piederēja Herders, izdevējs Hartknohs, pirmā Rīgas pastāvīgā teātra izveidotājs Fītinghofs un citas ievērojamas personas. Ložas patrons bija Prūsijas karalis Frīdrihs II.
Līdzās šai pastāvēja vēl piecas ložas. Plašākā no tām bija 1789. gadā dibinātā «Mazā Austrumu pasaule» (zur kleinen Welt im Orient), ko vadīja reformātu baznīcas mācītājs Georgs Kollinss, kas izdeva arī brīvmūrnieku dziesmu grāmatu.
Arī «Latviešu» autors Garlībs Merķelis bija brīvmūrnieks, 1794. gadā iestājies Berlīnes ložā. Tāpat Herders.
Jelgavā, tāpat kā Rīgā, darbojās vairākas brīvmūrnieku ložas, un galvenā no tām bija 1754. gadā dibinātā «Loža pie trim zobeniem» (Loge zu den drei gekrönten Schwerten), kuras nams Uzvaras (Ezera) ielā 19 pastāvēja vēl Latvijas brīvvalsts laikā.
Tā uzplauka 70. gadu vidū, kad tai pieslējās liels skaits Pētera akadēmijas mācību spēki. Kad 1796. gadā brīvmūrnieku kustību apturēja arī Jelgavā, loža pārdeva savu namu par 10000 dālderu un no šīs summas radīja fondu trūkumcietējiem, bet bagāto bibliotēku aptuveni 10000 sējumu, lielāko tiesu ļoti vērtīgas un retas grāmatas dāvināja Pētera akadēmijai.
Jelgavas ložās, ne tā kā Rīgā, bet līdzīgi daudzu Rietumeiropas centriem bija ieviesušies virzieni, kas saistījās ar spiritismu, alķīmiju, okultismu un citām «slepenajām zinātnēm». Uzdodamies par ievērojamu brīvmūrnieku un mediju, 1779. gadā Kurzemes augstākajā sabiedrībā iekļuva starptautiskais avantūrists un krāpnieks Kaļostro (Cagliostro).
Arhīvos gan pagaidām nav izdevies atrast plašākus materiālus par Jelgavas brīvmūrniekiem, bet ir zināms, ka jau 19. gadsimta sākumā, kad Krievijas impērijas robežās brīvmūrniecībai sākās arvien grūtāki laiki, Jelgavas ložā bija 25 locekļi, to vidū fon Kaizerlings, Mēdemi, G.Harders, de la Krojs, Firks, Korfs.
