Eiropas brīvprātīgā darba gada izskaņā aizdomājos, cik ierasti šodien ir runāt par brīvprātīgajiem. Atceros, kad man bija 15 gadu (tātad pirms 10 gadiem), par to sajūsminājās salīdzinoši šaura cilvēku grupa. Jaunatnes NVO vidē diezgan bieži kaldinājām Napoleona plānus par to, kā popularizēt brīvprātīgas iniciatīvas jauniešu vidē un kā pārliecināt vecākus un skolotājus, ka tas ir vērtīgi pavadīts laiks.Lielākā daļa vecāku to asociēja ar kaut ko nelāgu un gandrīz vai bērnu izmantošanu (viņu bērns vakaros kaut kur pazūd, strādā NVO, un neviens viņam neko nemaksā). Atceros sarunu ar savu skolotāju, kura apgalvoja, ka tas ir pulciņiem un mājas darbu pildīšanai nozagts laiks.Tajā laikā neviens vēl nenojauta par gandarījumu potenciālā darba devēja acīs, kad viņš mūsu CV ierauga, piemēram, pieredzi Latvijas Sarkanajā Krustā vai Jaunajos Vanagos. Par Eiropas brīvprātīgo darbu pat nesapņojām, kur nu vēl par sava darba novērtējumu. Tā bija izklaide – pašiem rīkot pasākumus, sakopt vidi, dzīvoties un smieties. Svinot desmitgadi (kopš pirmā starptautiskā brīvprātīgo gada 2001. gadā), viesojos Eiropas jauniešu universitātē Spānijā, Molinā. Tur, klausoties Eiropas Komisijas, Apvienoto Nāciju un Eiropas Jaunatnes foruma pārstāvju uzrunās, konstatēju, ka patiesībā sen jau nevienam nav jāstāsta, kas ir brīvprātīgais darbs un kādu labumu tas dod gan indivīdam, gan sabiedrībai. Gadu gaitā nebiju pamanījusi, ka nu jauniem (un ne tikai) cilvēkiem tā ir normāla pašrealizācijas forma. Pirms 10 gadiem varēju tikai sapņot, ka mana vecuma jaunieši Latvijā būs tik informēti un gatavi iesaistīties.Lai vēl rosīgs novembris un decembris, svinot Eiropas brīvprātīgā darba gadu!
