Brīvība, gan iekšējā, gan ārējā, vienmēr ir iekārojama lieta. Tik bieži taču pie sevis domājam, ka gribam atbrīvoties no nevēlamiem pienākumiem, nerosinošiem darbiem, uzbāzīgiem paziņām un ka vienkārši esam noilgojušies pēc brīvdienas…
Brīvība, gan iekšējā, gan ārējā, vienmēr ir iekārojama lieta. Tik bieži taču pie sevis domājam, ka gribam atbrīvoties no nevēlamiem pienākumiem, nerosinošiem darbiem, uzbāzīgiem paziņām un ka vienkārši esam noilgojušies pēc brīvdienas… Lai uzzinātu, kā dzīvo cilvēks, kuram visas dienas gadā ir brīvdienas un vienlaicīgi arī darbdienas, kurš pats sev nosaka darba režīmu un atpūtu, kurš pats ir sev kungs un kalps, uz sarunu aicināju komponistu brīvmākslinieku VALTU PŪCI.
Domāju, ka lielākajai daļai teātra mīļotāju šis vārds saistās gan ar «Šveiku», gan ar «Šveika jaunajām dēkām», gan ar izrādi bērniem «Sūnu ciema zēni» un, protams, ar dzīvespriecīgo ģimenes ainiņu reklāmas klipā lielveikalā «Rimi». Pašā Ziemassvētku priekšvakarā, 21. decembrī, Jelgavas kultūras namā notiks horeogrāfiska uzveduma pirmizrāde ar Valta Pūces mūziku «Smaragda pilsētas burvis». Un nozīmīgs šis brīdis būs ne tikai deju kolektīvam «Vēja zirdziņš» (vad. A.Skrastiņa) un uzveduma horeogrāfei Lilitai Jansonei, bet arī komponistam. Lai gan mūzika sarakstīta pirms vairākiem gadiem un izceļojusi Zviedriju, skatuves dzīvi tā sāks tieši šeit, Jelgavā. Un Valts Pūce, pilns ironijas un humora, ir gatavs dalīties savās izjūtās ne tikai par brīvības saldo vilinājumu, bet arī par darbu un pašu dzīvi…
Mūzika pasakai (bērniem un varbūt arī pieaugušajiem) «Smaragda pilsētas burvis». Kā īsti bija ar šo projektu?
Mēs gribējām uztaisīt teātra izrādi – kādā 1995. vai sestajā gadā Jaunajā Rīgas teātrī. Režisors būtu bijis mans kolēģis un draugs zviedrs Hanss Bertilsons. Ja kāds vēl nezina, atļaušos atgādināt, ka tas nav nekāds Volkova «Smaragda pilsētas burvis», bet gan Franka Bauma «Brīnumdaris no Ozas zemes» (Laimens Franks Baums, 1856 – 1919, amerikāņu bērnu rakstnieks – I.V.), vienīgi šeit to pazīst ar tādu nosaukumu. Un tas ir atsevišķs stāsts, kāpēc krievu rakstnieks tā rīkojās, jo tik baiss plaģiāts pasaules literatūrā nav bijis – izmainot tikai dažus vārdus, amerikāņa Bauma pasaka teikums teikumā ir pārcelta krievu valodā! Varbūt tā bija apzināta rīcība, lai nepalaistu garām šo pasaules šedevru, kāds tas noteikti ir, bet par to varam tikai fantazēt… (Ja, teiksim, Volkovs būtu izteicis priekšlikumu 1957. vai 1958. gadā izdot Padomju Savienībā amerikāņu rakstnieka bērnu grāmatas tulkojumu, es domāju, ka varbūt nākamajā rītā viņš pamostos tumšā vietā…) Tā kā režisors Bertillsons un es abi zinājām šo stāstu, mums tā likās ļoti laba tēma Zviedrijas un Latvijas kopproduktam. Un jāsaka, kā ir, Zviedrija savas saistības izpildīja simtprocentīgi, Latvija – nulli. Bija doma, ka izrādi vienlaicīgi varētu uzvest šeit un tur un vismaz daži aktieri būtu vieni un tie paši abos uzvedumos. Protams, arī viena un tā pati mūzika un viens režisors. Doma bija ļoti laba, un viss, kas attiecas uz Zviedriju, realizējās. Zviedrijas mazpilsētā Halmštatē (ļoti kulturāla pilsēta, to var salīdzināt ar Liepāju Latvijā), kultūras namā nospēlējām kādas 30 izrādes – fantastisks skaitlis tādai mazai pilsētai. Faktiski mēs tur nodzīvojām kādus piecus mēnešus.
Un kas nojuka Latvijas pusei – finansu problēmas?
Jā. Laiks arī bija tāds ļoti «šķobīgs». Faktiski Jaunā teātra vēl īsti nebija, bija tikai «nobendētā» Jaunatnes teātra pārpalikums. Tas bija starpposms abiem teātriem. Tieši tad mēs arī gribējām šo projektu uztaisīt. Nepārtraukti mainījās priekšnieki, vietnieki, apakšnieki un tā tālāk. Tas varbūt arī bija iemesls, kāpēc neviens mūs negribēja atbalstīt.
Un kāda ir situācija tagad?
Es esmu piedāvājis šur un tur… bet vēl līdz šim brīdim nav izdevies nevienu ieinteresēt. Mūzika rakstīta bērniem, un viņiem taču «totāli» pie mums nekā nav. It kā šeit bērnu vispār nebūtu – tā Latvija ir viena neizdibināma vieta… Es jau, protams, nemetu plinti krūmos. Tieši tas pats bija ar «Sūnu ciemu» (Dailes teātra izrāde ar V.Pūces mūziku «Sūnu ciema zēni» – I.V.). Man ir sajūta, ka notiks precīzi tas pats, vēsture atkārtosies. Arī «Sūnu ciems» vispirms tika uzvests deju versijā, tad mēs paši uztaisījām videofilmu, pēc tam bija koncertuzvedums, un tikai pašās beigās to iestudēja teātrī. Un, cik es saprotu, tas ir ļoti labi apmeklēts.
Kā tas ir – visu mūžu būt brīvmāksliniekam. Vai nav nedaudz nestabili un stresaini?
Ir. Bet brīvība – pāri visam. Lai arī stresaini, taču tu esi brīvs.
Zināma brīvība dod iespēju arī paslinkot?
Jā. Es vispār uzskatu, ka slinkums pieder pie labajām īpašībām…
Ak, tā?
Nuja. Principā jau var runāt par to, ka čaklums mūzikā vai tās sacerēšanā… saucams par (te der viens cits vārds ar ne visai labu pieskaņu) grafomāniju. Un tā tas diemžēl arī ir. Tā ka, lūk, kur noved čaklums, un vai gan tas ir labākais, ko mēs gribētu sagaidīt.
Patiesībā tie ir apstākļi, kas piespiež darboties…
Jā. Ja kaut kas norunāts, tas jādara un cauri. Klāt vēl nāk visas tās lietas, kas saistītas ar iedvesmu un neiedvesmu… Lai gan pēdējā laikā es vairs nepaļaujos ne uz kādu iedvesmu. To var atļauties amatieris – gaidīt iedvesmu… Šeit ir tā – noteikts kāds datums, un cauri…
Un, vai mūza atlido vai ne…
…datums nemainās. Nu, teiksim, «Šveika» gadījumā viņa (domāts – mūza) atlidoja. Ar «Šveiku» vispār bija interesanti, jo man viņš uzradās tādā brīdī, kad pat sapņos nerādījās! Tas bija kā sniegs uz galvas vasaras vidū. Zvans no teātra – un taisām «Šveiku»! Šis bija tas gadījums, kad ielaidos avantūrā, jo līdz pirmizrādei bija palicis nenormāli īss termiņš. Tas likās kaut kas gandrīz pilnīgi neiespējams. Nezinu, kā, taču viss notika ārkārtīgi viegli. Neviens projekts tik viegli un nepiespiesti nav nācis kā šis. Bet tā gadās reti. To varētu radošam cilvēkam novēlēt.
Lielākā daļa jūsu laika paiet vientulībā, vai nerodas vajadzība arī kontaktēties ar cilvēkiem?
Nūū…, tam jau ir bohēma… Visi mākslinieki – vientuļnieki – ir lielākie bohēmisti. Viņiem jākontaktējas gan vienam ar otru, gan vispār… ar pasauli. Lielākā daļa viņu – dzejnieks, «pindzelmanis», «plinkšķinātājs» (tāds kā es) – tiešām sēž savos «caurumos» un kaut ko «urbinās» un «ķimerējas» (tikai daļa ir kolektīvā māksla – orķestris, koris, teātris). Tāpēc bohēma ir tik svarīga šiem vientuļniekiem. Man jau ar’ ļoti tīk…
Izkāpšana no sadzīves, nomācošas realitātes…
Jā, tā tas ir. Ļoti liela daļa viņu kļūst par alkoholiķiem. Tā ir gandrīz profesionāla kaite, jo, ja viens normāls cilvēks, aizverot aiz sevis darbavietas durvis, var uzreiz par to nedomāt, tad šie «plānā galdiņa urbēji» nav spējīgi no sava darba «izslēgties», jo tas notiek viņu galvās. Tas, ka gleznotājs ir izgājis no savas darbnīcas, jau nenozīmē, ka viņš neturpina «pindzelēt». Un tad bieži vien ir tā, ka piedzeršanās ir vienīgais veids, kā atslēgties no šā nepārtrauktā procesa. Man ir arī visas iespējas šos darbus salīdzināt, jo esmu strādājis par pastnieku, ceļu būvētāju, bijis meža cirtējs… Studiju gados strādāju par pastnieku – brīnišķīgs darbs! Biju pilnīgā sajūsmā, man ļoti patika. Pussešos bija jābūt darbā, pusdeviņos tas jau bija beidzies. Visu dienu biju pilnīgi brīvs! Es arī asfaltēju ceļus – Bauskas rajonā Mežotnē. Domāju, ka tur daži manis taisītie ceļi vēl stāv. Tas arī bija burvīgi!
Šo absolūto sajūsmu par pastnieka darbu es vēl it kā saprotu, bet par asfaltēšanu – īsti ne…
Tici man, tas bija burvīgi! Tur viss bija skaidrs – kas tev jādara, kā jādara, tu visu to vari redzēt, novērtēt. Tev jāpaņem lāpsta, ir atvesta grants, tu zini, ko ar to darīt, zini, cikos atvedīs nākamo kravu… To visu var apskatīt, izmērīt, ja asfalts uzklāts par biezu – noņemt nost… Ārkārtīgi fascinējoša skaidrība. Viss notiek tādā dievišķā harmonijā…
Es pirmo reizi dzirdu tik poētisku un romantikas piesātinātu stāstu par asfalta liešanu…
Tur bija viss tas, kā nav mūzikas radīšanas procesā. Mūzikā nekad tu nevari neko paredzēt, nekad īsti nevari izmērīt vai pateikt, ka būs tieši tā, kā esi iecerējis. Tas viss var novest līdz ārprātam. Ļoti bieži ir tā, ka tu pārdod vēl neesošu lietu, kas vēl tikai būs, un ej nu sazini, vai Tas Kungs būs tik žēlīgs un dāvās tev savu labvēlību, lai varētu to vispār izdarīt…, un tas uzdzen tādu neiedomājamu stresu.
Pēc stresa acīmredzot vajadzīga atpūta…
Es īsti nešķiroju darbu no atpūtas, jo, kā jau tika teikts, man nekāda «tāda» darba nav. Bet pamazām sāku lūrēt lauku virzienā. Esmu iegādājies zemes «pleķi» un tagad mēģinu izdomāt, ko uz tā «pleķa» lai liek… Pašlaik man ir pļaviņa ar elektrības stabu un skapi. Es varu aizbraukt uz savu pļavu, sēdēt tur un mierīgi strādāt… Man ir arī «štepselis», kur varu uzvārīt kafiju, «ieštepselēt» visu, ko vēlos, un muzicēt. Pilsētas jezga man absolūti nav vajadzīga. Tā rada lieku fonu. Es it kā tajā neesmu iekšā, un uz mani tas it kā neattiecas, bet arī es saņemu šo drudžainības «porciju». Ne es kāds direktors rīkotājs, ne menedžeris. Tāpēc arī skatos lauku virzienā…
Bet ziemā jau nav iespējams sēdēt pie staba un «ieštepselēties»…
Tur jau ir tā ķeza! Vienkāršība, kas ir laukos, mani vienmēr vilina. Tur visas pilsētas problēmas liekas tik muļķīgas, nepamatotas, mākslīgi radītas! Laukos viss ir citādi (tas ir pie jūras – Mazirbē). Man tur ļoti patīk. Tur dzīvo tādi kolorīti, radoši un gaiši vīri, kas visu mūžu bijuši zvejnieki. Man patīk ar šiem vīriņiem braukt tīklus cilāt un tos «lašus tur ķert»… tā kā Oskaram… Vienreiz mēs gandrīz apgāzāmies, tas bija ziemā. Vējš bija un viļņi, un es pie tās airēšanas… Kaut kā bišķi ne tā saairēju… Viens vilnis, un puslaiva pilna. Ūdens – trīs četri grādi, bikses momentā sasalst ledū. Tikai viens mirklis, un tu ar laivu vari būt riņķī un noslīkt turpat pie krasta…
«Nāves ēnā»…
Tieši tā, un tam nebūt nevajag notikt okeāna vidū. Mazirbe – tas ir tāds Dieva dārzs. Pie pirmās iespējas es laižos uz turieni. Kad kādu brīdi pavadi laukos, uzreiz saproti, cik samocīta ir pilsēta. Vispār zaudēt saikni ar pilsētu man nav iespējams. Jo nevajag laukos tam «lašu vīriņam» manus reklāmas «džinglus», viņš mierīgi iztiek bez tiem. Tie vīriņi tā arī īsti nesaprot, ar ko es nodarbojos. Mēs par to vienkārši nerunājam… Tīklus salāpīt, laivu salabot – tā viņiem ir lieta!
Un man atliek tikai piebilst – tomēr ļoti labi, ka Valts joprojām nav zaudējis saikni ar pilsētu, jo tad mums, iespējams, nemaz nebūtu muzikālās pasakas par Gudro Biedēkli, Labsirdīgo Dzelzs Malkas Cirtēju un Bezbailīgo Lauvu… Un varbūt tieši Mazirbes Dieva dārzā, «pieštepselējies» pie staba, Valts pats nedaudz kļuvis par Burvi Gudvinu un radījis šo gaišo, labestīgo Ellas sudraba kurpīšu papēžu klaboņu, kas visus pasakas varoņus spēs aiznest līdz vietai, kas katram rādās tā laimīgākā… Nāc un paklausies!
