Atšķirībā no iepriekšējā albumā izkliegtās izmisīgās vēlmes pagriezt pasauli vai likt tai apstāties izrādē valdošā noskaņa vairāk atbilstu caur sakostiem zobiem izgrūstam konstatējumam: es turos ritmā, es vēl turos ritmā…
Atšķirībā no iepriekšējā albumā izkliegtās izmisīgās vēlmes pagriezt pasauli vai likt tai apstāties izrādē valdošā noskaņa vairāk atbilstu caur sakostiem zobiem izgrūstam konstatējumam: es turos ritmā, es vēl turos ritmā…
Es pasauli laižu sev cauri,
bet neļauju tai pabradāties
pa savu dvēseli. Es pats
tajā labprāt pabradāšos, iespļaušu, bet neļaušu to darīt pasaulei. Tā par iestudējuma «Man arī būtu bail» mūziku saka tās autors Juris Kaukulis. Mihaila Gruzdova iestudēto izrādi Dailes teātris šovakar rāda Jelgavas kultūras namā.
«Šeit ir Bukovskis» vai «šeit nav Bukovska» – cerams, ikviena apgalvojuma pamatā pēc Dailes teātra viesizrādes noskatīšanās kultūras namā šovakar būs nevis Ģirta Ķestera un amerikāņu vārda mākslinieka Čārlza Bukovska fotogrāfiskas līdzības neveiksmīgi meklējumi, bet gan spēja izvērtēt, cik neizsvērts runātā (un dziedātā) vārda tiešums, cik atbruņojoša tā intimitāte, kas liek ticēt stāstam un uzticēties stāstītājam, kurš, no vienas grāmatas vākiem nākamajos pārlēkdams, bet pa ceļam nepazaudēdams svarīgāko, klāsta ne kāda autora fantāzijas mītoša liriskā varoņa piedzīvojumus, bet stāstu, kura patiesuma apšaubīšanas mēģinājumus līdz 1994. gadam iznīcinoši atspēkoja dzīvs «lietiskais pierādījums».
Bukovskim laimīgā kārtā nepieder tiešuma un intimitātes iemiesotspējas monopols. Ne viena, ne otra nav trūcis arī izrādes mūzikas autora un dalībnieka Jura Kaukuļa un grupas «Dzelzs vilks» dziesmās sen pirms iepazīšanās ar amerikāņu rakstnieka autobiogrāfisko prozu, pēc kuras motīviem lugu «Man arī būtu bail» veidojis Pēterburgā dzīvojošais dramaturgs Aleksandrs Obrazcovs un kuras iestudējuma pabeigšana Dailes teātrī sakrita ar režisora Mihaila Gruzdova apstiprināšanu teātra mākslinieciskā vadītāja statusā.
«Dzelzs vilka» diskogrāfijā ietilpstošo trīs atšķirīgo ierakstu virkni sāk deviņdesmito gadu vidū iznākusi kasete laikā, kad Juris rakstīja par mirušām kaijām debesīs un netīrā akvārijā peldošu sievieti, klausījās, paša vārdiem sakot, «gaļu» un spēlēja «speed metal». 1997. gadā iznākušais trīs gadu studijas un koncertierakstu apkopojums «Dziesmas no palodzes», kas ietvēra gan iepriekš izdoto «Mirušo kaiju» garā ieturētu metālu, gan pavisam jaunu – gotiskāku (kā piebilst pats – pancīgāku) ģitārroku (pazīstamākā no tā laika dziesmām «Rīts» noteikti dzīvo arī daudz nesenāku koncertu klausītāju spilgtā atmiņā), ir deviņdesmito gadu vidū piedzīvoto radikālo izmaiņu apliecinājums. Viņa vārdiem, tas nozīmēja ņemt un atklāti paziņot: īstenībā es «braucu ciet» pavisam no kā cita – mana pašreizējā pasaule sākās ar «The Cure», «Pixies» un «depešmodveidīgo» mūziku. Nākamais jūtamas izmaiņas papildinājums koncertdzīvē bija skaņas «iebiezināšana» ar Kaspara Tobja spēlētajiem taustiņiem. Jaunās programmas studijas varianta (2001. gada albuma «Lai arī tu būtu ar mani») sakarā vispārzināmo atziņu ««Dzelzs vilks» koncertā ir daudz baudāmāks nekā ierakstā» Juris skaidro ar finansiālu ierobežotību, kas liedza turpināt ieraksta pārstrādāšanu līdz tādam radioformātam atbilstošam variantam, kas vienlaikus saglabātu «dzīvā» skanējuma elpu.
Elektronikas izmantošanā uzkrāta pieredze lieti noderēs pavasarī gaidāmajā «Man arī būtu bail» mūzikas izdevuma tapšanā, par ko pārliecinošais sintētisko un akustisko instrumentu apvienojums pazīstamākajā dziesmā «Ļauj man tevi pavadīt» (kurai, starp citu, pēc izrādes šosestdien turpat Dailes teātra Mazajā zālē tika filmēts videoklips). Pārliecinošie aranžējumi vispār ir izrādes mūzikas stiprā puse, un, lai arī «Man arī būtu bail» nav dziesmu, kas melodiskā izteiksmīguma ziņā līdzinātos «Vilka» spēcīgākajiem agrāko gadu sacerējumiem, lielākoties teju vienā elpas vilcienā sacerētie un vienā vasaras nogales mēnesī aranžētie darbi lieliski veic izrādes ilustratīvi pavadošo lomu.
«Visspontānākā dziesma šajā izrādē ir «Džimmij, satraucies» – tā, ko, sēžot uz grīdas, spēlējam akustiski,» stāsta autors. «Bija vienkārši tā, Gruzdovs teica: man vajag divas dziesmas ar akordeonu un akustisko ģitāru. Man jau viss uzrakstīts, es negribēju. Uzraksti, viņš drošināja – kā iznāks, iznāks. Mājās ieslēdzu diktofonu, Aija [draudzene] sēdēja un smējās – ko es tur mokos. Aizgāju uz teātri, uzliku, teicu, lai klausās tikai mūziku, teksts – galīgi stulbs (kas bija uz mēles, to dziedāju). Smieties sāka arī Ģirts ar Gruzdovu: «Juri, tas ir labākais.» Un tādu arī dziedu, ar tekstu, kāds nu guļot ienāca galvā. Tāpēc jau var izjust, cik tas dzīvs, nav sēdēts ar pildspalvu un ilgi domāts.»
***
Jura stāsti par «Dzelzs vilku»
Atmiņā palicis kādas padzīvojušas sievietes teiktais: «Drūmie tipi, bet spēlē tik sirsnīgu un skaistu mūziku.» Man arī pašam šķiet, ka pašreizējo «Dzelzs vilku» tas varētu diezgan labi raksturot.
Pēc raušanās pa teātri vasaras beigās beidzot bija paredzēts kāds koncerts «Depo». Ilgi nebijām spēlējuši. Drīz jāsākas koncertam, bet nez kāpēc stāvam tukšā klubā, jocīga izjūta. Un īpašnieks Guntis vēl ķircina: redzi nu, redzi nu, neviens vēl neatnāks, švaki būs… Nejauši paskatījos pa logu (durvis bija aizslēgtas, un sargs uz minūtēm divdesmit bija kaut kur aizgājis). Rinda stiepās pāri ielai un tālāk pa otru ielas pusi… Nē, nebija jau nekāda supergarā, tomēr – nopietni.
Kad nesen pirmoreiz pēc desmit gadiem atkal domājām koncertēt dzimtajā Mālpilī, paprasīju normālu honorāru. Ilgi šaubījās, beigās tomēr piekrita. Vēlāk izrādījās, ka milzīgs skaits biļešu bija iepriekš izpārdots jau diezgan ilgi pirms koncerta kultūras nama lielajā zālē. Pēc koncerta nāca klāt vecāki cilvēki un ar nožēlu teica: ja vien mēs būtu zinājuši, ka var ierasties arī ar krēsliem…
