«Bija pilnīgs klusums. Piesardzīgi pagriezu galvu, lai paskatītos, vai ir kāds izdzīvojušais. Redzēju līķus un asinis. Bailes. Nolēmu celties. Biju gulējis uz miruša cilvēka ķermeņa. Divi citi līķi gulēja man virsū.» Pirmajā mirklī varētu šķist, ka šīs šausmas, kas liek asinīm dzīslās stigt, piedzīvotas tālu karā. Tas būtu labāk saprotami nekā patlaban, kad smadzenēs «jāiestellē» baisā realitāte. Asinspirts sarīkota vienā no ekonomiski attīstītākajām Eiropas valstīm, un savējais šāvis savējos. Kā tāds viltus gaismas eņģelis, slēpies policista uniformā, 32 gadus vecais Andress ar nāvi sodīja 85 jauniešus tikai par to, ka viņi piedalās Darba partijas nometnē. Slepkavasprāt, šī organizācija veicinājusi «islāma kolonizāciju un marksistu kultivēto pagrimumu». Tāpēc bija jāpiesaka krusta karš, kurš rūpīgi plānots un internetā propagandēts deviņus garus gadus. Neviens nebija ņēmis šo ultra labējo par pilnu…Norvēģijas upuri esot pilnībā uz multikulturālistu sirdsapziņas, drīz pēc notikušā sociālās saziņas tīklā «Twitter» iečalojis Jānis Iesalnieks no «Visu Latvijai!», gan vēlāk taisnojoties, ka medijos parādījusies klaji sagrozīta informācija un viņš nekādā ziņā neattaisnojot Oslo šāvēju. Tomēr multikulturālisms vienalga esot politiska kļūda. Kā bumba ar laika degli, kas varot uziet gaisā visneglītākajā veidā.Manuprāt, gan drīzāk šo salīdzinājumu varētu attiecināt uz visiem ultra labējiem, kas perina mistiskas idejas par rasu tīrību un bailes, ka cilvēki ar citu nacionalitāti, politiskajiem un reliģiskajiem uzskatiem noteikti nospiedīs mūs ceļos. Taču nav noslēpums, ka bailes un aizdomas aizmiglo veselo saprātu. Tas noved daudz tuvāk sprādziena iespējamībai nekā atvērta sirds cilvēciskajam.
