Jelgavnieks Gundars Lintiņš ir viens no populārākajiem un pieprasītākajiem bundziniekiem Latvijā un jau trīsdesmit gadu arī iecienīts sitaminstrumentu spēles skolotājs. Pirms dažām dienām viņš atzīmēja piecdesmito jubileju. Un tā nebūt nebija klusa un mierīga pasēdēšana.
– Iepriekšējās dzīves piecgades atzīmēji ar nopietniem koncertiem. Kas bija paredzēts uz piecdesmito dzimšanas dienu?
Pandēmija, protams, darīja savu, tādēļ realizējām variantu B – manā dzimšanas dienā ierakstījām grupas “Armandsound” koncertu Ogres novada Kultūras centrā. Tieši 30. janvārī notika filmēšana, bet “ReTv” to varēs redzēt 5. martā.
Protams, par dzimšanas dienu bija visādas domas. Kā iepriekš, cerēju organizēt koncertu Jelgavā, bija doma salikt kopā studentus un skolniekus un iziet ar bungu šovu. Protams, tradicionāli būtu “Dakota”, “Credo” un visi tie ansambļi, ar kuriem es diezgan aktīvi darbojos. Taču nu tas izpaliek. Nolēmu pasākumu nepārcelt – ja tas nevar notikt īstajā dienā, lai gaida vēl piecus gadus, tad redzēs, kā būs.
– Kāpēc mūziķi apaļas jubilejas tiecas svinēt uz skatuves? Vai tad dzimšanas diena nav labs iemesls atpūtai un brīvdienai?
Tā laikam ir iegājies, jo liela daļa svētku tiek pavadīti uz skatuves, gan jubilejas, gan Jaunais gads un Jāņi, tie visi ir tādi darba svētki. Man šķiet, ir ļoti labi, ja sakrīt, ka tavā dienā ir koncerts. Atzīmē dzimšanas dienu, satiecies ar draugiem, aizbrauc uz pirti, tas ir daudz foršāk nekā sēdēt mājās un kopā ar pāris ciemiņiem skatīties televizorā, nē, tas nav interesanti. Kā Raimonds Pauls teica – ko es sēdēšu mājās? Labāk sēžu teātrī un spēlēju klavieres! Tad diena ir piepildīta un tā ir iespēja svinēt kopā ar dažādiem cilvēkiem.
– Vai ir saskaitīts, cik grupu un projektu pa šiem gadiem ir bijis?
Bijušas gan grupas, gan diezgan daudz televīzijas projektu un šovu. Viens no spilgtākajiem, kur pats piedalījos, ir “Dejo ar zvaigzni”, tas bija liels izaicinājums uz četrdesmit gadiem. Bet muzicēt sāku ar Jelgavas 2. vidusskolas pūtēju orķestrī Raita Ašmaņa vadībā, tad sekoja bigbends, tautas pūtēju orķestris “Jelgava”. Divus gadus biju padomju armijā, arī orķestrī paldies Dievam, jo varēja aizsūtīt par desantnieku uz Karabahu. Mani izvilka Rīgas štāba orķestris, un tur es divus gadus nodienēju un nospēlēju, tieši tad, kad bija visi puči.
Tad sešus gadus nostrādāju Rīgas cirka orķestrī, spēlēju grupā “Jaunais laiks” ar Valdi Indrišonoku, pēc tam sekoja “Jelgavas Dixieland” ar Vilni Dumpi galvenajā lomā. Vēlāk spēlēju ar grupu “Rebel”, tā bija ļoti laba skola, izbraucām puspasauli, bijām Krievijā un Singapūrā. Paralēli vēl vienmēr bijuši visādi projekti. Tad sākās “Credo” un “Dakotas” ēra, es vienlaikus spēlēju divos ansambļos, bet beigās paliku pie “Credo”. Taču ar “Dakotu” ir ļoti labas attiecības, martā ierakstījām viņiem jauno albumu. Man patīk darboties visur.
– Šobrīd aktuāli ir arī pāris džeza projekti.
Jā, spēlēju Rīgas grupā “Sunny Groove Dixie”, kura vadītājs ir Jānis Ratenais. Tā mani izglāba pandēmijas laikā, jo mēs, spēlējot bez apskaņošanas, varējām koncertēt te vienā pagalmā, te otrā, arī Ziemassvētkos spēlējām uz Rīgas domes balkoniņa. Mums vismaz bija iespēja muzicēt un būt cilvēkos, kas mūziķim ir ļoti svarīgi. Vēl ir ansamblis “Jam Orchestra”, kur arī spēlējam džeza mūziku, nu jau gadus piecpadsmit, bet koncertu ir maz, pārsvarā vasarās, un ir ierakstīti arī divi albumi. Mēs neesam super dzežisti, katram ir savs rokraksts, sanāk vairāk tāds rekonrola, roka un džeza sajaukums, bet skan ļoti labi.
Tagad esmu iesaistījies Armanda Alkšņa grupā “Armandsound”, kurā taustiņus spēlē arī mans puika Elvis, kurš divus gadus nomācījās Berklijā, Amerikā. Tas ir liels kaifs, ka vari spēlēt kopā ar savu dēlu. Mēs saprotamies no acu skatiena, saspēlēs mums ir skaidrs, ko otrs darīs. Protams, muzikāli viņš ir audzis un pieeja klavierspēlei ir citādāka. Viņam ir savs redzējums, un viņš papildina šo ansambli ar savām idejām. Ir daudz krāsaināk.
– Ja vajadzētu izvērtēt – kurš no dzīves periodiem bija visjaudīgākais?
Laikam jau pēcarmijas periods, kad paralēli bija skola, grupas, darbs cirka orķestrī. Viens gads bija tāds, ka decembrī nedabūju gulēt, jo pa dienu izrādes, vakarā jāspēlē, strādāju vēl paralēli trijās bērnu skolās. Bija pamatīga slodze, un pat sakāpa asinsspiediens. Aizgāju pie ārstes un teicu, ka man kaut kas deniņos sāp. Viņa pajautāja par manu dzīvesveidu un atbildēja – ko tad jūs gribat? Tas bija ap gadiem trīsdesmit, no tā laika lēnam sāku kaut ko saprast un izvērtēt. Pagājušā gada martā, kad visu aizvēra, bija tik labi! Mēnesi varēja vienkārši neko nedarīt, bet tagad tā ir par daudz un jāsāk aktīvi domāt – ko tālāk? Man ir labi, jo ir darbs divās mūzikas skolās – Jelgavā un Dundagā.
– Cik gadu esi skolotājs, un kas ir lielākais gandarījums šajā darbā?
Es jau trīsdesmit gadu esmu pedagoģijā. Gandarījums ir redzēt, ka audzēkņi nepazūd un paliek savā profesijā gan kā izpildītājmākslinieki, gan skolotāji. Audzēkņi, kas pie manis ir mācījušies, tagad strādā citās mūzikas skolās. Daudzi turpinājuši mācības Doma kora skolā pie Tāļa Gžibovska, kurš tepat Jelgavā dzīvo, un mums ir ļoti laba sadarbība. Galvenais jau, ka paliekam draugi, mācību process ir viens, bet ārpusē tāpat kādā brīdī būsim kolēģi.
– Kolēģi vai konkurenti?
Pārsvarā kolēģi, es tā uzskatu. Protams, tas ir normāli un pat labi, ka audzēknis pāraug skolotāju. Jaunā paaudze ir ļoti spēcīga. Kādreiz izmaiņas notika ik pa desmit gadiem, tagad jau ik pa trim četriem rodas kaut kas jauns. Lielākā konkurence ir jauniešiem līdz kādiem trīsdesmit pieciem gadiem, kad ir aktīvi jācīnās par savu vietu.
– Šo trīsdesmit gadu laikā sitaminstrumentu mācību process ir krietni attīstījies.
Protams. Beidzot pedagoģijas maģistratūru, es rakstīju darbu par bērnu skolas programmām sitaminstrumentu spēlē. Daudzām skolām esmu devis šīs programmas, lai strādā pēc tām. Joma nepārtraukti pilnveidojas, ir pilns internets ar jaunu informāciju.
Mums pārsvarā obligātais ir marimba, ksilofons un mazās bungas. Esmu ieviesis papildu bungu komplektu, lai, beidzot skolu, audzēknim ir divi varianti – kļūt par klasisko vai džeza bundzinieku. Protams, kad bērni atnāk, viņi uzreiz grib spēlēt bungas, bet kaut kādu brīdi ir jāspēlē ksilofons un marimba. Šis ir melodiskais instruments, kas māca melodiju un smalko tehniku. Bet ir jāprot noķert brīdi, kad viņam sāk riebties, tad jāsēdina pie bungu komplekta, lai paspēlē arī to.
– Saka jau, ka muzikālā izglītība sākas ģimenē. Tavas tēvs savulaik spēlēja orķestrī, un arī tu savus bērnus esi iesaistījis mūzikā. Cik viegli vai grūti bijis veidot muzikālo pēctecību?
Tēvs bija tas, kas stūma uz mūzikas pusi, un man arī patika. Pirmais muzikālais izgājiens man bija septiņu gadu vecumā ar tautas pūtēju orķestri “Jelgava”. Tēvam savulaik bija orķestris pie Mašīnbūves rūpnīcas, arī tur es spēlēju bungas dažādos gājienos, 1. un 9. maija svētkos. Vispār es sākumā nedaudz spēlēju klarneti. Mūzikas skolā gāju kora klasē un mācījos par kordiriģentu, obligātais instruments bija klarnete, ko tikai vēlāk nomainīju pret bungām.
Tēvam bija arī savs estrādes ansamblis, ar kuru spēlēja ballītes, un pirmās kāzas es nospēlēju kopā ar viņu 11 gados. Samācījos Lapčenoku, latviešu šlāgerus un, protams, saņēmu arī honorāru. Tā bija mana pirmā nauda. Arī mans brālis kā trombonists pabeidza mūzikas skolu. Tēvs bija strādnieks, un mūzika bija viņa hobijs, visu, kas bija nepieciešams, viņš apguva orķestrī. Cik uz maniem koncertiem ir bijis, vienmēr bija sajūsmā, lai gan savulaik ļoti gribēja, lai kļūstu tieši par diriģentu. Bet kāda diriģēšana? Ko es diriģēšu? Protams, es to varu, dokuments man ir, bet tas nav mans aicinājums, es labāk jūtos pie bungām – kā zivs ūdenī.
Par saviem bērniem runājot, – man ir ļoti liels prieks par Elvi, kurš ir pamatīgi audzis. Patrīcija arī ar izcilību pabeidza mūzikas skolu, spēlējot vijoli, bet aizgāja uz Spīdolas ģimnāziju. Es ļāvu izvēlēties un domāju, ka viņa izdarīja pareizo izvēli, mūzika tāpat vienmēr paliks, tas viss ir saistīts.
– Atgriežoties vēl pie tavas muzikālās karjeras, – tu spēlē dažāda stila grupās, bet kurš pašam ir vistuvākais?
Jāspēlē daudz, jo citādi jau neizdzīvosi. Es spēlēju džeza mūziku, kaut gan sevi neuzskatu par džezmeni, jo ir citi spici bundzinieki Latvijā, kas spēlē šo žanru ļoti labi. Es spēlēju tā, kā to saprotu, kā esmu mācījies. Taču laikam tuvāk man ir blūzs, kantri, roks. Protams, spēlēju arī šlāgeri, kāpēc ne? Cenšos nevienam neatteikt, ja piedāvā, es spēlēju. Tas ir ļoti interesanti, ka īsti nezini, kas tev būs jādara, tad tu klausies, saproti un sāc spēlēt.
– Tev patīk tā neziņas sajūta? Ir mūziķi, kuriem tieši tas nepatīk, tādēļ viņi paliek vienā noteiktā žanrā.
Ir, protams, sarežģītāka mūzika, kuru vajadzētu pirms tam pamācīties, bet man patīk izaicinājumi. Piemēram, piezvana Biruta Deruma no koklētāju ansambļa “Rūtu” un saka – mums rīt vajadzētu uzspēlēt. Kas jāspēlē? Nu tad jau tu dzirdēsi. Viss skaidrs! Tas ir koklētāju ansamblis, ņemu šeikerīšus, slotiņas, jo būs viegla gaisīga mūzika jeb, kā mēs ar Birutu sakām, būs jātaisa kosmoss. Kad mūzika sāk skanēt, man viss kļūst skaidrs. Ķeru ritmu un saprotu, kas notiek tālāk.
– Tas ir talants!
Es ceru, bet tā ir arī ļoti liela pieredze.
– Pēdējo gadu steidzīgais dzīves ritms un tagad, protams, arī “kovids” ir izmainījis veidu, kā notiek mēģinājumi. Grupas aizvien retāk sanāk kopā, lai stundām ilgi džemotu, līdz rodas kāda jauna dziesma.
Jā, kādreiz bija tā, ka atnāc uz mēģinājumu, viens parāda kādu dziesmu, nospēlē, pārējie noklausās. Tas bija pilnīgi cits process, paspēlējam, aizejam uz kafejnīcu, atnākam atpakaļ. Tagad tādi mēģinājumi nenotiek, katrs mājās izdara savu lietu, sanāk kopā, visi ir sagatavojušies un uzreiz spēlē. Protams, viss notiek daudz ātrāk. Vai būs tā kā kādreiz, to mēs nezinām, šobrīd notiek pasaules maiņa. Bet es domāju, ka bērniem šāds mācību process neder, protams, ne visiem, bet lielākajai daļai ir grūti. Man patiktu, ja būtu kā iepriekš, kad droši staigā, nāc, mēģini.
– Kā tur īsti ir – bungas sit, dauza vai spēlē?
Spēlē. Citreiz jau sauc bundzinieku par sitēju, tā ir iegājies. Bungas ir mūzikas instruments, uz kura muzicē, katram tomam ir sava skaņa, un var nospēlēt arī melodijas. Es pat esmu dzirdējis ierakstus, kur bungas ir noskaņotas dziesmas tonalitātē un tās skan melodiski. Es uzskatu, ka bungas spēlē, ar tām muzicē, un teikt, ka bungas klapē, tomēr neder, tas neskaitās. Bungu spēle ir dinamiska, ir dažādi ritma zīmējumi, un, ja vēl spēlē vairāki un vienādi, tas ir ģeniāli.
– Ja tev būtu iespēja spēlēt jebkurā pasaules grupā, kura tā būtu un kāpēc?
Grūts jautājums. Ir tādi raidījumi, kur “AC/DC” solists intervē dažādus slavenus mūziķus par to, kā veidojušās viņu grupas. Nu briesmīgi, citreiz paklausoties. Tur ir alkohols, narkotikas, nelaimes gadījumi. Man jau patīk vecā mūzika, lai gan klausos arī jaunos. Ir tāda grupa “Toto”, tā man mašīnā skan kādus gadus četrus. Joprojām patīk, katru reizi dzirdu kaut ko jaunu, mani saista bundzinieka Saimona Filipa spēles maniere. Šī ir viena grupa, kas mani ļoti interesē, protams arī “Whitesnake”, “Aerosmith”, “The Rolling Stones”. Vienu laikam es nevarētu pateikt. Droši vien, ja piezvanītu no kādas, uzreiz piekristu pamēģināt.
– Kāds ir tavs vēl nepiepildīts sapnis jeb dzimšanas dienas vēlēšanās?
Viens sapnis nesen piepildījās – es sāku ziemā peldēt. Visu laiku domāju – kā tas ir? Tagad zinu. Muzikālajā jomā ļoti gribas spēlēt un būt uz skatuves, tā nenormāli pietrūkst. Vēl ir sapnis izveidot bērnu perkusiju ansambli un iziet ielās, kaut tepat pa Jelgavu. Spēlēt vienu ritmu unisonā, visiem kopā ar dažādu bungu augstumiem – to ļoti vēlos piedzīvot!
– Nu tad – lai top!
