Nākamgad apritēs 120. gadskārta kopš Jāņa Dreslera dzimšanas. Svinot 110 gadu jubileju, tika sarūpēta J.Dreslera komiksu izlase «Kā santīms ķešā…» (ar viņa satīriskajām četrrindēm), kas kļuva par ļoti pieprasītu grāmatu. Tā paša – 2006. – gada beigās iznāca arī stāstu grāmata «Burbuļmātes prieki un bēdas».
Šajā pavasarī, sākot ar 3. maiju (pirmizrāde pulksten 16 Kamerzālē, ieeja no Uzvaras ielas), galvenās režisores Lūcijas Ņefedovas aicināta, Burbuļmāte nolēmusi paviesoties Ādolfa Alunāna Jelgavas teātrī.
– Kāpēc tieši Burbuļmāte?
Lūcija Ņefedova: Teikšu atklāti, ļoti daudz biju nostrādājusies ar Raini, ar tā saucamajām augstākajām matērijām. Bet tādas pašas tiesības pastāvēt ir arī Jānim Dresleram, ko ļoti mīlu jau no mazām dienām, kad biju vēl maza meitene. Pie lauku saimniecēm, kur reiz dzīvoju, atradu ļoti daudz žurnālu «Atpūta», kur bija gan Sprukstiņš, gan Jefiņš, gan citi varoņi. Turklāt ar brīnišķīgiem paša Jāņa Dreslera zīmējumiem un ļoti asprātīgiem un atskanīgiem tekstiem. Dažu labu atceros vēl tagad: «Jefiņš kaulus skrubināja/Un pie sevis bubināja/Būtu bijis sunītis/Pilns jau būtu punītis.»
Tā ir patāla pagātne, bet doma atkal pieķērās pavisam nejauši, kad bija kārtējā Ādolfa Alunāna izrāžu skate. Ogres teātra iestudējuma dekorācijām bija vajadzīgas grāmatas, un, kā jau tādos gadījumos mēdz darīt, plauktu pildīšanā piepalīdzēja arī mājinieki – Jelgavas teātris, lai ogrēniešiem nav jāvadā lieks smagums. Nejauši iedama caur plauktiem pirms izrādes, ieraudzīju: Jānis Dreslers «Burbuļmātes prieki un bēdas». Sākumā domāju, ka tā ir kāda Ogres aktiera vai teātra darbinieka īpašums, tomēr izrādījās, ka tā ir no mūsu pašu Arvīda Matisona krājumiem, ko pēc izrādes tūlīt «konfiscēju».
Pēc visiem lidojumiem atmosfērā un Raiņa ezoteriskajiem augstumiem gribējās kaut ko no tā, kā dzīvo vienkāršais cilvēks. Un dzīvo priecīgi, kā nu viņš to māk un prot. Kā Burbuļmāte – ceļas ar prieku, ar prieku vāra kafiju, bērniem putru – visu laiku atrodu kādu mīļu pieķeršanos dzīvei. Kā atrast savu filozofiju tai vienkāršajai dzīvei, kas tev apkārt. Un viss, kas ap viņu notiek, Burbuļmātei ir interesanti.
Mēs krītam depresijā, kad jāizmazgā vesels toveris ar «vešu», pēc tam jākopj sava istaba, bet viņa priecājas. Burbuļmāte dzīvo šajā pasaulītē tāda, kāda viņa ir, un cilvēka lielākais noslēpums ir, kā šo dzīvi nodzīvot priecīgi. Viņai patīk papļāpāt ar savu kaimiņieni par to, kas jauns noticis gan lielajā, gan viņu mazajā pasaulītē. Ja šo prieku nevar uzķert, tad jāsāk dzert, lamāties un visas citas sliktās lietas. Bet prieks ir tepat blakus, tikai jāprot to ieraudzīt un satvert. Vienkārši sakot: «Burbuļmāte patiesi prot dzīvot ar garšu!»
– Un kur jums tādu Burbuļmāti izdevās atrast Jelgavā?
Pats interesantākais, ka dzīvē Ieva Strauta nemaz tāda Burbuļmāte nav, bet ir zinātņu doktore. No teātra viedokļa pats labākais, ka viņai ir visi raksturotājas dotumi, bet īsti raksturlomu tēlotāji ir liels retums.
Te nu sarunā jau Burbuļmātes tērpā iesaistās Ieva Strauta: Pirmkārt, nekāda doktore vēl neesmu, vēl tikai rakstu disertāciju LLU Pārtikas tehnoloģijas fakultātē, bet vienu augstskolu – Latvijas Universitātes Ķīmijas fakultāti – gan jau esmu beigusi. Alunāna teātrī esmu apmēram gadus sešus.
L.Ņefedova: Piedevām Ieva vēl arī dzied, tā ka izrādē tiks diezgan daudz dziedāts, turklāt nevis kāda komponista oriģināldarbi, bet atbilstošā laika populāras dziesmas, ziņģes vai šlāgeri, kā jums labāk tīk. («Par zilajām acīm» vai pilnīgi pretējais – «šitam brālim nav par skādi iedzert glāzi limonādi».) Scenogrāfs ir Ivars Pirvics, kā daudzām manām pēdējā laika izrādēm.
I.Strauta: Burbuļmāte bija režisores ideja, pirms tam biju kaut ko nedaudz dzirdējusi, bet šādu grāmatu rokā nebiju turējusi. Par Dresleru gan zināju vairāk, jo vecās «Atpūtas» ar Sprukstiņu un Jefiņu biju šad tad šķirstījusi. Principā man Burbuļmātes filozofija nav nemaz tik tāla.
Var piekrist Imantam Ziedonim: «Dreslers tiešām ir varens savā naivajā trāpīgumā (kā lubiņa), savā sižeta lakonismā (kā komikss) un – bez pārspīlējuma var teikt – savā šekspīriskajā klišejprasmē, prasmē veidot traģikomiskus cilvēcīgo attiecību modeļus… » ◆
