Vitolds Kravalis savulaik vadījis vairākus Latvijas kultūras namus.
«Daudzreiz esmu dzirdējis, kā cilvēki stāsta – viņiem iet ļoti grūti. Par spīti visām grūtībām, man ir bijusi ļoti skaista dzīve,» atklāj nu jau pensionētais kultūras darbinieks Vitolds Kravalis. Viņa krāsainajā mūžā nav trūcis ne spilgto, ne drūmo toņu, bet kungs joprojām smaida.
Pirmā skatuve – rija
Visskaistākais Vitolda kunga dzīvē bijis bērnības laiks. Viņam prātā pat ir doma kādu dienu par to uzrakstīt grāmatā. Vitolds atceras, kā puikas gados caur mežu bieži mērojis ceļu no tēva mājām uz mammas ģimenes mājām. Turpat blakus arī atrodas Bolupe, kas, pavasarī applūstot, rādījusi savu skaistumu, savukārt vasarās tur vēžots, ķertas līdakas un ar kaimiņu bērniem kopā arī peldējies.
Mammas vecāki poļi strādājuši dzelzceļā un uz Balviem atbraukuši ar vilcienu. Šai pusē arī apmetušies uz dzīvi. Mamma apprecējusies ar vietējo – latgalieti. Vitolds pirms 74 gadiem ienācis ģimenē, kurā jau auga vecākais brālis Jānis, māsa Valentīna un jaunākais Staņislavs. Pabeidzis Balvu stacijas septiņgadīgo skolu, 14 gadu vecumā puika devās mācīties uz Rīgas Kultūras un izglītības darbinieku tehnikumu par dramatisko kolektīvu režisoru. Mācījies vienā kursā ar Operetes teātra un Liepājas teātra aktrisi Birutu Sproģi, kā arī baleta mākslinieci Inesi Čaču. Interese par režiju Vitoldam radās jau tad, kad kopā ar kaimiņu bērniem vecajā rijā iestudējuši Vitolda režisētas izrādes, kurās puika darbojies arī kā aktieris.
Uzmirdz un dodas tālāk
Atskatoties uz pieredzēto, Vitoldu nepamet sajūta, ka viņa dzīvi režisējis kāds no augšas. Pēckara gados nespēdams dzēst kara iecirstās pēdas veselībā, ģimeni uz mūžu atstāja tēvs, un mammai nācās vienai rūpēties par saimniecību. Traģiski bojā gāja arī vecākais brālis, tāpēc Vitoldam bija jāpamet mācības un jāsāk darba gaitas. Dzīvespriecīgais kungs teic, ka tās bijušas bezgala interesantas. Sācis turpat netālajā Gulbenes rajonā, viņš dzīvē vadījis vairākus kultūras namus – Lubānā, Mārupē, Burtniekos, Iksķilē, arī Rīgas Maskavas rajona kultūras namu. Bijis mākslinieciskais vadītājs Siguldas kultūras namā. Vitolds arī strādājis Republikāniskajā Zinību namā, kur rādītas dokumentālās filmas, ar vieslekcijām uzstājušies ievērojami cilvēki, piemēram, mediķi, politiķi, mākslinieki. Mācības jaunietis pabeidzis vakarskolā un iestājies žurnālistos, kuros līdz galam gan netika izmācījies.
Kā saka pats Vitolds – visur iegājis, pamirdzējis, bet bijis tik enerģisks, ka nevarējis nekur ilgi izturēt. Pašam arī kādā brīdī kļuvis neērti, ko par biežo darba maiņu domās apkārtējie. «Kursabiedram darbā bija sakari ar kultūras iestādēm. Sazvanāmies, viņš saka – Burtniekos vajag kultūras nama direktoru, vai tu negribi? Burtnieki ir skaista vieta, kā es nebraukšu? Diemžēl pametu cilvēkus, kam mana aiziešana sāpēja,» stāsta Vitolds. Viņam piemitušas labas organizatora spējas, bijis liels dziedātājs un dejotājs, tāpēc ikvienā kompānijā ļoti cienīts. Skaistu tikšanos viņa dzīvē bijis daudz. Savulaik Vitolda mājās viesi pulcējušies krietnā skaitā, braukušas pat ģimenes, vienlaicīgi ap 50 cilvēku.
Mīlestība no pirmā acu uzmetiena
Tā kā kultūras darbinieku alga nebija liela, bet Vitolds jau bija precējies, Jūrmalā dzīvoja kopā ar mammu un bija pieņēmis audzināšanā mūžībā aizgājušās māsas skolas vecuma dēlu un meitu, kultūras darbu metis pie malas. Nolēmis pievērsties ražošanas jomai, kur algas bija labas. Septiņus gadus nostrādājis Rīgas Radio rūpnīcā, tad Mikrobioloģijas institūtā par komplektētāju. Meklējot detaļas kosmosa ierīcēm, izbraukājis visu Padomju Savienību.
Kad deviņdesmito gadu vidū radusies iespēja iegādāties īpašumu Viesturos, Vitolds kopā ar otro dzīvesbiedri Astrīdu vasarās mituši vasarnīcā. Tur paša rokām iekopis dārzu, audzējis bezgala daudz puķu, bija siltumnīca, dārzā auga ābeles un izaudzējis arī kastaņu. Jo rūgtāk, ka pašreizējie saimnieki īpašumu pametuši un nekopj.
Visu mūžu Vitolds bijis liels dzīvnieku mīlētājs, pašam bijuši gan kaķi, gan suņi. Sevišķi dārgs viņam Varis, kuru kā sešu dienu vecu kucēnu iemīlējis uz mūžu un diendienā audzinājis sešus gadus. Sirds lūzusi, kad pāris mēnešu laikā nācās atstāt Viesturus, kuros dzīvots 17 gadu un kas bijuši viens no lielajiem dzīves dārgumiem. Dzīvesbiedre veselības dēļ pārcēlusies pie dēla uz dzīvokli, tāpēc, meklējot iespējas kopā ar Vari dzīvot privātmājā, Vitolds izbraukājis tuvus un tālus ceļus.
Kad sociālais dienests radis iespēju pašam tikt pie mājvietas, Varis uzticēts kādai ģimenei. Diemžēl rit jau otrais gads, kopš Vitolds saņēmis ziņu, ka Varis aizbēdzis un kopš tās reizes vairs nav manīts. Domājot par suņuku, izraudātas rūgtas asaras, un vēl tagad kunga acis kļūst miklas, atceroties draugu. Redzējis, kā laukos dzīvo suņi, viņš ir pārliecināts – lauku suņu dzīve ir jāuzlabo. Piemēram, nevar būt tā, ka saimnieks, nespēdams suni uzturēt, to palaiž un ļauj klejot.
Sacenšas grāmatu lasīšanā
Lai gan arī darbs bijis kā vaļasprieks, Vitolda kungs teic – viņam ļoti mīļas ir grāmatas un opera. Bērnībā ar kaimiņu bērniem pat slēgtas derības, kurš vairāk grāmatu izlasīs. Arī tagad tās ir kunga laika kavēklis, taču puikas gados lasīts aizgūtnēm. Labi pazīstams Vilis Lācis, Andrejs Upīts, tāpat Ļevs Tolstojs un Fjodors Dostojevskis. V.Lāča «Zītaru dzimtu» Vitolds arī savulaik iestudējis pašdarbības teātrī.
Septiņdesmitajos gados daudz laika pavadījis radiniekam piederošā antikvariātā, kur lasījis brīvvalsts laika literatūru, arī grāmatas par aktrisi Eleonoru Dūzi un Pēteri Čaikovski, lubu literatūru. Savukārt no mūsdienu autoriem kādu nosaukt viņam grūti. Pēdējā laikā kungs vairāk lasa par ievērojamiem cilvēkiem. «Esmu konservatīvs, taču saprotu un pieņemu visu,» viņš teic, piebilstot, ka dažādo pieņemt iemācījis darbs – estrādes mūzika arī ir dažāda.
Bezgala mīļa Vitolda kungam ir opera, ko cienīt iemācījusi tehnikuma laika simpātija. Meitenes mamma strādāja operā par biļešu kontrolieri un puiku laidusi iekšā par brīvu. Mākslinieks teic – ja toreiz viņam nebūtu patikusi meitene, diez vai viņš būtu iemācījies klausīties operu. Visvairāk pie sirds tieši dzīvā mūzika – tāpat kā īstās sajūtas nesniedz ierakstīta teātra izrāde. Savukārt teātris jaunībā paticis tik ļoti, ka tehnikuma laikā Drāmas teātrī (tagad – Nacionālajā) jaunieši ieradušies uz otro cēlienu bez virsdrēbēm, lai varētu, neviena nemanīti, iekļūt zālē. Pirkuši jau arī biļetes, bet, ja kāda izrāde ļoti saistījusi, tad šis bija labs paņēmiens, kā to noskatīties vēlreiz.
Kādu laiku strādājot pārtikas veikalā par apsargu, kungs ievērojis cilvēkus, kas pat vairākas reizes dienā pērk alkoholu. «Kad kultūras namā bija balles, protams, es arī iedzēru. Bet man vienmēr bija tāds statuss, ka es nevarēju piedzerties, man bija atbildība. Nedarīju neko, kas tuviniekiem liktu par mani kaunēties. Tāpēc man ir grūti saprast dzeršanu,» uz alkoholisma problēmām sabiedrībā norāda Vitolds. Tāpat viņš ir piemērs tam, kā vienā dienā var atmest smēķēšanu.
Atskatoties uz nodzīvotajiem gadiem, kungs spriež – ja būtu vairāk domājis par sevi, šobrīd viņš atrastos kur augstāk. Tomēr neko viņš nenožēlo – dzīve bijusi skaista un piepildīta interesantiem notikumiem. Vitolds cer, ka drīzumā atkal tiks pie sava dārziņa un viņam būs arī sunītis. «Lauku man ļoti pietrūkst,» tā mākslinieks. ◆
Atkal dejo un dzied
1955. gadā Annas Rudzītes ceļš beidzot ved mājup no Sibīrijas. Prieks ir neizsakāms, bet, protams, arī mājās atkal gaida rūpes par ģimeni un darbs. Taču te jau ir Latvija! Šajā laikā Krapes pagastā ir ieradies jauns kluba vadītājs Vitolds Kravalis, kurš bija ļoti centīgs un atsaucīgs, gatavs darīt visu, lai cilvēki nāktu un piedalītos kluba rīkotajās nodarbībās. Atkal sadziedājās koris un dipināja dejotāju raitie soļi. Mēģinājumi notika divas reizes nedēļā. Kravaļa kungs pats bija ļoti atraktīvs un sabiedrisks un visiem ierosināja iesaistīties gan dziedāšanā, gan dejošanā, gan teātra spēlēšanā. Viņš pats apstaigāja pagasta mājas un pat lūdzās, lai jaunie nesēž vakaros mājās, bet kuplina pašdarbnieku pulku. Anna šodien vēl ar lielu sirsnību piemin savu vadītāju un saka: «Kravalis bija īsts vadītājs, viņš mācēja mūs visus savākt. Viņam bija arī laba humora izjūta un organizatora dotības.»
No www.latvijaslaudis.lv
