Nupat Berlīnē izdevās izbaudīt tā saukto dzērienu taras depozīta sistēmu, kad iztukšoto trauku ērti var nodot veikalā, pretī saņemot čeku noteiktas summas apmērā. Par tukšu jebkāda izmēra plastmasas pudeli vai metāla bundžiņu Vācijā var tikt pie 25 eirocentiem (17,5 santīmiem), bet par alus pudeli dod astoņus eirocentus. Veikalos jau cenu zīmēs lielākiem cipariem norādīta maksa par dzērienu, bet mazliet mazākiem uzrakstīta summa, ko veido taras cena. Tādējādi pircējs par galaproduktu samaksā varbūt mazliet vairāk, bet pārtērēto var ne tikai atgūt, bet pat nopelnīt, kārtīgi šķirojot mājsaimniecības atkritumus, jo vairāku dienu laikā secināju, ka kopumā šķidrumi, izņemot kolu, tur nemaksā vairāk kā pie mums. Tad nu savu iztukšoto limonādes pudeli vai kolas bundžiņu ikreiz nevis metu uz katra stūra izvietotajās urnās, bet gan akurāti nēsāju līdzi. Kad iegadījās tikt pārtikas veikalā, pudeli ieliku bankomāta izmēra aparātā, tas norādīja taras cenu, pieņēma to, ar raksturīgu skaņu samīcīja, pretī izdodot čeku. Ar to var norēķināties noteiktās summas apmērā vai arī pārdevējam palūgt izsniegt skaidru naudu. Nekādu klapatu un niecīgs laika patēriņš. Vācijā tā rīkojas gandrīz visi, un ieguvēji ir gan patērētāji, gan vide. Līdzīga sistēma raiti apgūta arī Igaunijā. Kaut gan, kā svētdien ziņoja LTV raidījums «De facto», depozīta sistēmas ieguvumi salīdzinājumā ar šķirošanas konteineru padarīšanu ir apmēram septiņi miljoni desmit gadu laikā, mums iet kā pa celmiem daudzo pretinieku dēļ. Tie ir smagsvara spēlētāji – pārtikas ražotāji, kam būtu pienākums organizēt taras savākšanu, pašreizējie atkritumu apsaimniekotāji un jau esošās šķiroto atkritumu sistēmas organizētāji. Un kā nu ne – pēdējie divi jau tagad bauda taras otrreizējas izmantošanas labumus, jo daļa sabiedrības apzinīgi šķiro atkritumus. Ieviešot desmit gadu garumā ieilgušo depozīta sistēmu, dažu lielo smēlēju prieki mazinātos par labu visai sabiedrībai. Bet viņi to nevēlas pieļaut un (kāds brīnums!) tam rod atbalstu arī politiķos.
