Pēdējā laikā ne tikai pasaules, bet arī mierīgās Latvijas ziņu telpu aizvien biežāk piepilda streiku, protestu un piketu vārdi.
Tā darbaļaužu solidaritātes dienā, prasot līdzvērtīgu darba samaksu veselības aprūpē un izglītībā, uz protesta akciju sauca Latvijas Brīvo arodbiedrību savienība. Maija pēdējā dienā, bruņojušies ar mūzikas instrumentiem un glīti noformētiem saukļiem, ielā izgāja pulciņš mūzikas un mākslas skolu pedagogu, kurus dara bažīgus turpmākais, tā vien šķiet, ka samazinātais, valsts budžeta finansējums. Tās pašas dienas pusdienlaikā par sevi skaļu ziņu deva arī mūsu ģimenes ārsti, ceļot trauksmi, ka «rindas uz izmeklējumiem un speciālistu konsultācijām ir pagarinājušās tik lielā mērā, ka tas traucē savlaicīgi diagnosticētu un pamatotu ārstēšanu».
Salīdzinot ar citām Eiropas lielpilsētām, piemēram, Parīzi, kur ik pa brīdim, noraujot pamatīgu «stopkrānu», streiko te sabiedriskā transporta darbinieki, te lidostas dispečeri, muzejnieki un pat kankāna dejotājas, kuras nogurdinājuši sliktie darba apstākļi, mūsu protesti izklausās vien kā vāji čiepstieni lielajā vistu kūtī. Tāpēc arī nevajag nekādu asaru gāzi, ko pirms mēneša izmantoja Francijas policija, lai apspiestu akciju laikā radušās nekārtības. Franči, atceļot pusi reģionālo vilcienu reisu, radot vairāk nekā 400 kilometru garu automašīnu sastrēgumu, kā arī bloķējot ceļus un tiltus, bija izgājuši ielās, lai protestētu pret grozījumiem darba likumdošanā. Nu un ka tāpēc citi netiek uz veikalu un darbu!
Nezinu, vai to pat var salīdzināt ar mūsu slavenajiem Vecrīgas nemieriem jeb Bruģa revolūciju 2009. gada janvārī, kuru dalībniekus joprojām vajā likuma burts, atgādinot – tas taču ir neatļauts un «fui»! Nemaz nerunājot par skolotāju vienas dienas brīdinājuma streiku rudenī. Iespējams, tiešām skaļa bļaustīšanās ielās un savu darba pienākumu boikotēšana nav tas labākais risinājums. Tomēr pasaule, šķiet, tā iekārtota, ka «devēji» nekad nedos pietiekami un «ņēmēji» nekad neteiks – gana! Būs jāstīvējas, jāsauc un jātaurē, lai sadzirdētu!
