Lai arī dažam labam šķita netīkama hokejkomandas «Rīgas «Dinamo»» pērnā atdzimšana un piedalīšanās Kontinentālās hokeja līgas spēlēs, lielākā Latvijas iedzīvotāju daļa, vienalga, seko mūsējo veikumam. Varbūt ne gluži visi cītīgi skatās ikkatru spēli tālrādē, taču sporta ziņās gan ieklausās. Ir tīkami ap sirdi, ka varam kā līdzīgs ar līdzīgu cīnīties pret Krievijas spēcīgākajiem klubiem. Kā «vecajos laikos», kad Rīgas «dinamieši» bija ikvienas padomijas superkomandas drauds. Šajā laikā mūsu brašie hokejisti ir teju vai vienīgie, kas negatīvajā informācijas gūzmā spēj izraut no drūmām domām. Pirmā spēle šāgada pasaules čempionātā ar ASV? Nepaveicās, kaut spēlējām labi. Pēc tam bija fantastisks 60 un vēl piecu minūšu spēles virpulis ar zviedriem un saldais ēdiens – soda metienos gūta uzvara. Savukārt to, ko spēlē ar Šveices valstsvienību demonstrēja mūsējo vārtsargs Edgars Masaļskis līdz ar visu komandu, citādi kā par cīņas spara un ticības uzvarai paraugdemonstrējumu nosaukt nevar. Šādu mirkļu dēļ līdzjutēji piedod komandai citkārt slikti veikto. Pēc šādām spēlēm liekas, jā – es, tu, viņi, mēs visi kopā arī varam! Ir krīze? Protams, ir! Vien ja saņemsimies, tiksim ar to galā, kā spēja mūsējo vārtsargs un, sajūtot drošību aizmugurē, arī pārējie spēlētāji. Spēsim arī mēs pārvarēt krīzi un šābrīža lejupslīdi, kaut arī mūsu trenerus sen bija jāizvāra ziepēs vai jāsūta vismazāk apmaksātajās pensijās. Turēsim īkšķus par savējiem šovakar un rīt. Jābūt cerībai, ka varam, par spīti visam!
