Raugoties Veselības nedēļas publiskotajos tradicionāli satriecošajos faktos par narkotiku izplatību, iedomājos sevi naskā solī ar ļuļķi zobos, padsmitgadīgu puišeli, kas tuvējā veikalā pērk alu un cigaretes.
Raugoties Veselības nedēļas publiskotajos tradicionāli satriecošajos faktos par narkotiku izplatību, iedomājos sevi naskā solī ar ļuļķi zobos, padsmitgadīgu puišeli, kas tuvējā veikalā pērk alu un cigaretes, krogus, kur ikviens apreibināšanās piegājiens līdz sparīgāk tukšot bāru un, kā mēdz sacīt, pirkt servisa pakalpojumus…
Arī likuma sargi zina, ka narkotikas ir ejošākā prece, jo tāpat kā stress izraisa atkarību. Tādēļ pret kaitīgiem ieradumiem un neveselīgu dzīvesveidu vajag cīnīties, kārtējo reizi paceļot cenas un «ierobežojot slēpto reklāmu».
Var jau aizliegt skatīties, teiksim, «Cepli» ar Pāvula cigārdūmu virtenēm. Taču kā panākt, lai būtu izdevīgi gan ražot, gan iegādāties veselīgu pārtiku, kad, kā zināms, pie mums bieži vien visizdevīgāk ir neražot neko?
Netaisos attaisnot pīpmaņus, jo vairāk tos, kas iztēli rosina ar tabletēm. Pievienojos Jānim Riņķim, kas 26. aprīļa «Ziņu» numurā nevienam nevēlas aizliegt domāt un izvēlēties savu dzīves ceļu. Taču, vai tiešām sabiedrība ir tik ļoti deģenerējusies, ka neviens no mums nevar justies drošs, jo nevienam no mums neesot vērtību, kuru ievērošana nekaitētu sabiedrības labklājībai?
Ka tikai «jaunās idejas un ideoloģijas», ar kurām zudušajiem dēliem līdzētu piesiet dvēseli un vest viņus pie prāta, nav tās pašas vecās, tikai spēji savairojušās skaitā.
