Lai arī šobrīd kultūras centri ir devušies piespiedu atpūtā, dzīve neapstājas. Tiek veikti dažādi darbi, kuriem ikdienā nav sanācis laika – sakārtoti materiāli, precizēta krājumu uzskaite, veikti saimnieciskie darbi. Platones pagasta kultūras darba vadītāja Rasma Krauze ir norūpējusies, bet vienlaikus arī cerību pilna, ka drīz atkal viss būs savās vietās. Tikmēr viņa ar lielu prieku stāsta par saviem amatiermākslas kolektīviem, par veidotajiem pasākumiem un izbraukuma ekskursijām, kuras organizē jau 17 gadu. “Laukos viss ir personīgāk,” saka R.Krauze, “te ir svarīgs katrs cilvēks, kas atnācis, katrs mazais bērns un viņa vecāki. Ļoti svarīgi, ka kolektīvu vadītāji ir talantīgi, aizrautīgi sava aroda meistari.”
Lieli un mazi
“2018. gada rudenī Lielplatones Tautas namā korim “Sidrabe” nosvinējām simts gadu, tad dažādu apstākļu sakritības dēļ iestājās klusuma pauze. Iepriekš mēģinājumi notika Lielplatonē, Elejā un Platonē, bet kopš 2019. gada rudens šeit, Lielvircavas Kultūras namā. Cilvēkiem bija lielas grūtības nokļūt uz mēģinājumiem, un, lai koris noturētos, lūdzām Jelgavas novada pašvaldību atbalstīt ar transportu. Korī dzied ne tikai Lielplatones, Elejas un Platones ļaudis, bet arī no Sesavas, Jelgavas un citām apkārtnes vietām. Šķiet, kopā ar kora māksliniecisko vadītāju diriģentu Gunti Pavilonu atradām zelta vidusceļu.
Lielvircavā vienmēr īpašā vietā bijusi tautas dejas māksla. Šobrīd mums ir liels un stiprs kolektīvs – “Laimes Pali”, kurā 2016. gadā apvienojās dejotāji no Platones pagasta vidējās paaudzes deju kolektīva “Pali” un bijušā Vircavas kolektīva “Laimes lāči”, tā vadītāja ir Līga Lapšina. Kopā piedzīvoti vairāki dziesmu un deju svētki, iekļūšana 15 Latvijas labāko E grupas deju kolektīvu skaitā, dalība koncertā “Vēl simts gadu dejai” “Arēnā Rīga”. Savu 20 gadadienu “Laimes Pali” nosvinēja 2019. gada pavasarī ar skaistu koncertu kuplā deju draugu pulkā. Tā ir liela apņemšanās un gribasspēks desmit un vairāk gadu pēc kārtas divreiz nedēļā doties uz mēģinājumiem, piedalīties koncertos. Pašlaik “Laimes Pali” gatavojas virtuālajam deju sveicienam, protams, aicina pulkā jaunus dejotgribētājus.
Mums ir arī līnijdeju kolektīvs “Sidestep”, kura dibinātāja 2010. gadā bija Lielvircavas bibliotēkas vadītāja Māra Ziemele. Nu jautro kolektīvu kopš 2016. gada ar panākumiem vada Anita Johansone. Meitenes ir piedalījušās visdažādākajos pasākumos – gan ražas svētkos, gan “Bauskas Country”, gan deju konkursā uz prāmja un, protams, Jelgavas novadā rīkotajos pasākumos un pašmāju svētkos.
Visvairāk apmīļoti un apčubināti, šķiet, ir paši mazākie – bērnu deju kolektīva “Zelta gabaliņi”, kurus vada Anita Johansone, un Ilzes Indrikovas bērnu ansambļa “Ķipari” dalībnieki. Šīm vadītājām piemīt īpašs talants atrast katram “niķītim” un “stiķītim” savu pieeju tā, lai jaunais censonis būtu priecīgs par katru iemācīto dejas soli un dziesmu.
Diemžēl nevar notikt maijā paredzētais lielais skaistais pasākums, kas tika lolots jau kopš pagājušā gada. Tas ir vokālās grupas “Savējie” (vadītāja I.Indrikova) jubilejas koncerts, grupai šogad aprit 20 gadu. Tika plānots pasākums, kurā piedalītos arī kādreizējie ansambļa vadītājas kolektīvu dalībnieki. Arī tie, kas reiz dziedājuši bērnu kolektīvos, bet nu jau izauguši lieli. Tāpat pievienotos arī mazie “Ķipari” un bijušie “Savējie”. Cerams, ka realizēsim šo ieceri nākamajā gadā.
Mierīgie koki
Liels prieks ir par senioru deju kolektīvu “Saulessvece”. Kad rudenī atsākās mēģinājumi, es teicu – paskatieties uz tādām mājām, kurām apkārt lieli koki saauguši, tur ir tik mierīgi, jo mājinieki zina, ka tie lielie koki sargās. Jūs esat mani lielie koki, man ar jums ir tik mierīgi.
Šis ir kolektīvs ir kā piramīdas, viņas ir neapgāžamas! Ļoti apzinīgas un nekavē mēģinājumus, bet arī jautrības pilnas, uzdzirkstī un salīgst. Cita citai palīdz un pavasaros dalās ar stādiem, kas nu kurai vairāk izaudzēts. Smejos, teikdama, ka nezinu, ko šogad stādīs, jo nekāda stādu apmaiņa nav bijusi! Rudeņos mainās ar gardākajām receptēm ziemas krājumiem. Nākamgad būs 10 gadi kopš pirmās tikšanās ar vadītāju Ilgvaru Pauniņu, bet tas viss kā vienā dienā ir pagājis. Atmiņā no izbraukumiem spilgtāk paliek tie, kuros ir kādi kuriozi vai īpašas grūtības bijušas. Kā, piemēram, deju festivāls Klaipēdā, kad vienā dienā izkarsēja saule, otrā izmērcēja lietus līdz pēdējai vīlītei.
Šīm dāmām kolektīvs ir liels ieguvums – būt ārā no ikdienas un mājām. Tas pozitīvisms, ko viņas iegūst satiekoties, pēc tam atgriežas mājās. Tas ir liels labums ne tikai divpadsmit kundzēm, bet arī viņu ģimenēm. Viņas atbrauc mājās un nav īgnas, nīgras, bet ar dzīvi apmierinātas, jo tā diena ir piepildīta. Viņas stāsta, ka sākumā bērni brīnījušies – tu atkal prom? Taču tagad jau zina – ja grib atbraukt ciemos, ir jāpaprasa omei, kad viņa būs mājās. Ja mana mamma vēl būtu šaisaulē, es būtu laimīga, ja viņa varētu sevi atrast šādā kolektīvā.
Kopīgs mērķis un piepildījums
Ko lauku cilvēks iegūst no kultūras aktivitātēm? Kopā būšanu un pašizpausmi. Ja es sevī jūtu vēlēšanos dziedāt vai dejot, tad šeit varu to darīt. Citreiz jau savu talantu pats var nemaz nesajust. Spilgts piemērs bija amatierteātris, kurā izpaudās tā riekstiņa atlobīšana. Izrādījās, ka starp mūsu pašu cilvēkiem ir tik spoži talanti, ka zāle bija pilna skatītāju. Kolektīvi ir ļoti stipri, katrs ar savām tradīcijām, un vadītāji talantīgi, ja nekad nav dejots vai dziedāts, viņi iedrošina un palīdz. Piemēram, dziedātāji saka, ka vakaros pēc darba ir grūti saņemties, lai ierastos uz mēģinājumu. Bet, kad pārkāp to slieksni un atnāc, kad dzirdi sevi dziedam kopā ar pārējiem, tad, atgriežoties mājās, ir milzīgs saviļņojums. Tas ir pašizteiksmes veids, būšana savējo pulkā un garīgais piepildījums. Kad ir kopējie pasākumi, iepazīsti citus cilvēkus, iegūsti jaunus draugus. Tas labums, ko iegūsti sev, ir piepildījums, sevis pierādīšana, pašizglītošanās, kopīgs mērķis un arī atpūta. Dziedāšana ir arī dvēseles attīrīšana. Mūsu kopējais uzdevums ir visu virzīt tā, lai Latvijā saglabātos dziesmu un deju svētki.
Arī lietišķajā mākslā ir līdzīgi. Nepietek jau vien ar to, ka protam noadīt zeķi, te ir stikla gleznošana, aušana, pērļošana, ceļošana, izšūšana. Tur trešdienās ir kā stropā. Sēž, vakars vēls, un mazajā istabiņā vēl gaisma logos. Tur arī ir sava pasaule, kuras radītāja ir Zanda Kursīte. Lejam sveces, darinām priekšautus, lielās, gaisīgās plecu šalles. Stellēs top jostas un lielāki darbi.
Ej un dedz!
Dieviņš mani ir žēlojis, un zvaigznes stāv pareizās vietās, jo šeit ir mana dzīve un īstā vieta. Kad 1982. gada 12. augustā sāku strādāt Lielvircavas Kultūras namā (toreiz tas bija kolhoza “Sarkanā zvaigzne” klubs), man bija tikai divdesmit gadu. Nesen ēka bija nodota ekspluatācijā, vēl pa kādam būvgruzim gadījās savākt. Jaunās telpas bija paredzētas kolhoza vadības, kantora un kultūras dzīves vajadzībām. Galvenā kolhoznieku pulcēšanās bija kolektīva sapulces un ražas svētku balles ar cienījamiem māksliniekiem no Rīgas. Iesākām visu pamazām. Tagad tiem bērniem, kuri paši pirmie nāca pie manis uz pulciņu, jau četrdesmit. Laika vilciens trauc, sevī nesdams pārmaiņas, dažādojot norises, notikumus, kuplinot kultūras dzīvi Lielvircavā ar jauniem darbiniekiem un kolektīviem.
Pirms divpadsmit gadiem mums bija pasākums, uz ko kopā ar Ilzi Indrikovu saaicinājām visus mazos, kas nu jau bija izauguši lieli, daļai pašiem savi bērni. Tāds pasākumu var būt tikai laukos! Jo ar katru bērnu, kas šeit ir bijis, mums ir personīgas attiecības. Katram tam mazajam knēvelim esmu slaucījusi degunu, katru esmu žēlojusi un rakstījusi vēstulītes no zaķiem un salavečiem.
Pasākuma pirmajā daļā skanēja tā laika dziesmiņas, ko viņi mazi dziedāja, par apelsīniem un lāčiem. Lielie bērni bija saģērbušies šortos, zeķītēs un svārciņos, zāle izdekorēta ar lielām rotaļlietām. Otrajā daļā viņi bija uzvalkos un kleitās, zāle bija pilna ar mammām un krustmātēm. Viņi dziedāja “Veco zābaciņu”, un visi raudājām aumaļām. Atnesa mums klēpi ar puķēm, nobučoja vaigus un teica – jūs mums atgriezāt bērnību! Tad sekoja balle, un es nemaz, nemaz negribēju no viņiem šķirties, gribēju simto reizi kopā dziedāt “Mēmo dziesmu” – ej un dedz, sadedz savu balsi meklējot.
Īstā vieta
Nākamgad būs piecpadsmitais gads, kad janvārī pie sevis aicinām aktīvo senioru kolektīvus no visas Zemgales. Kas tās ir par ballēm, kā cilvēki māk atpūsties! Vietas jau mums nav daudz, mēģinām visus salikt zālē, bet citreiz ir dejots arī vestibilā. Cilvēki saka – lai arī tev te būtu tikai pieci metri, kur dejot, mēs vienalga brauksim!
Arī Jelgavas novada senioriem tiek rīkots līdzīgs pasākums. Kopā ar biedrību “Jelgavas novada seniori” un novada pašvaldību rīkojam balli “Mēs tikāmies martā…”. Diemžēl šogad martā netikāmies, bet pasākums jau nekur nepaliks.
Citreiz liekas, ka tikai ar gadiem sāc saprast, kā patiesībā lietas vajadzētu darīt. Mūsu darbs jau nav tāds – roc grāvi, piecos noliec lāpstu, ej mājās un par to grāvi vairs nedomā. Par sevi zinu, ka domās gandrīz visu laiku dzīvoju darbā. Tam, protams, tā nevajadzētu būt, bet… Citus rītus, braucot šurp, es atceros, ka tajā līkumā iedomājos to vai sapratu, kā jādara tas. Pie gultas man stāv papīrs, pamostos un pierakstu to, ko esmu izdomājusi.
Man spēku dod cilvēku apmierinātība. Lai arī cik grūti bijis to izdarīt, kad redzi, ka tie simts cilvēki ir laimīgi, saka paldies, tas dod spēku nākamreiz celties atkal. Man tas ir gandarījums un labi padarīta darba sajūta. Es zinu, ka vienmēr esmu darījusi no sirds, cik vien esmu varējusi atļauties tajos apstākļos vai noteiktā budžeta robežās. Citu dzīvi es nemaz negribētu, šī ir mana vieta. Saprotams, ka viens cilvēks nevar visu paveikt, priecājos, ka pēdējā gada laikā par saimnieciskajām lietām rūpējas mūsu mājas čaklās rokas – Daina Ručevska. Lielu paldies par sadarbību un atbalstu vajadzīgajā brīdī vēlos teikt visiem amatiermākslas kolektīvu dalībniekiem, bērnu vecākiem, šoferīšiem, kolektīvu vadītājiem, SIA “Lielvircava AGRO”, Jelgavas novada pašvaldībai, Kultūras pārvaldei un Platones pagasta pārvaldei.
Braucieni bez robežām
Senāk Platones pagastā, ko sadala uz pusēm šoseja, bija divas saimniecības – kolhozs “Sarkanā zvaigzne” un LLA mācību un pētījumu saimniecība “Jelgava”, katrai dažādi budžeti un iespējas. Mans uzdevums bija vest seniorus vienu reizi vasarā ekskursijā, un katra grupa bija jāved atsevišķi, jo kopā viņi negribēja ne par kādu naudu. Tad reiz es teicu – pietiek! Visi sasēdās kopā un palika dzīvi un veseli. Caur tiem braucieniem un dejošanu vairs nav to robežu. Tas ir liels ieguvums. Tagad arī visi bērni mācās kopā Platones skolā, un tā arī vecāki ir saraduši.
Cilvēki, ko satieku, esot šajā darbā, ir brīnišķīgi! Latvija ir ļoti maza, un katram tam cilvēkam ir liela vērtība. Citreiz ir bijis tā, ka braucam ar autobusu uz Latgali, ir liels lietus, un es saprotu, ka būtu labi, ja varētu kādu karstu zupu dabūt. Zvanu Vijai no Aglonas maizes muzeja, ar kuru iepazināmies senioru vakarā, un prasu – vai tev nav kāds grāpis ar zupu? Viņa saka – pēc cik ilga laika jūs būsiet? Pēc divām stundām. Protams, būs, viņa atbild. Vai, piemēram, Rugāju saimniece Sarmīte, kura reiz bija pie mums ar dzijām uz tirdziņu. Kāds ekskursijas maršruts ved caur Rugājiem, un es iepriekš sarunāju, ka viņa mūs sagaidīs ar sautējumu. Šajos braucienos esmu satikusi ļoti daudz cilvēku un ne tikai Latvijā, arī Baltkrievijā, Lietuvā un Igaunijā, un tie kontakti noder vienmēr. Pateicībā par katru kopā nobraukto kilometru un cerībā, ka vēl šoruden kravāsim ceļasomas un ausim kājas kādam braucienam, visiem novēlu izturību un vislabāko veselību.”
