Lūkojoties uz šābrīža jezgu par un ap politiku un tās taisītājiem, daudzus, iespējams, pārņēmis pesimisms.
Lūkojoties uz šābrīža jezgu par un ap politiku un tās taisītājiem, daudzus, iespējams, pārņēmis pesimisms. Ierosinu pretējo – būt optimistiem. Galvenais ir vienmēr atcerēties slaveno Mērfiju un viņa ne mazāk slavenā likuma piecpadsmito bausli: nekad nav tik slikti, lai nevarētu būt sliktāk. Ja to ņemsim vērā, viļņošanās Latvijas politiskajā dīķī tāda “špicka” vien šķitīs.
Juridiski neesošais, bet faktiski funkcionējošais Ministru prezidents Indulis Emsis jau aprunāts, aprādīts un aprakstīts neskaitāmas reizes, tāpēc, ķeroties pie viņa vārda pieminēšanas, māc tāda kā neērtības sajūta – cik tad var! Tomēr dažbrīd gribas pat līdz ar viņu skumji nopūsties par to, ka tevi ņem un “pārmet pāri bortam” paša “čomi”, ar kuriem esi rosījies pa vienu Ministru kabineta apspriežu zāli. Līdzjūtības asara sariešas, atceroties nabaga premjera samulsušo seju pēc nepatīkamā jaunuma uzzināšanas. No otras puses, šaubos, vai un kāpēc man viņam būtu jājūt līdzi. Neviens ar varu augsto amatu neuzspieda, valdības koalīciju “sabīdīja” kopīgi. Atlika vien būt vairāk informētam par partneru patieso noskaņojumu un nolūkiem. Pats vien savu amatu nogulēja. Kaut gan, ja runājam par bijušo valdību, drīzāk jāsaka, ka neba no Emša kunga bija atkarīgs, paliks viņš amatā vai ne. Lēmums tika pieņemts bez viņa ziņas, to ietekmēt nebija viņa spēkos. Skumjākais šajā notikumā ir tas, ka nav redzama labāka alternatīva ne iepriekšējam, ne Eināra Repšes vadītās valdības modelim. Vēl vairāk – jāsecina, ka pašlaik Latvijā vispār nav cilvēku, par kuriem ar pārliecību var teikt: lūk, šie ir īstie – par valsti un tās iedzīvotājiem domājoši valstsvīri un sievas. Tādu vienkārši nav. Palikuši vieni vienīgi kombinatori. Tie, kas trešdienas vakarā skatījās Jāņa Dombura TV raidījumu “Kas notiek Latvijā?”, par šo raksturīgo politiķu iezīmi varēja pārliecināties pilnībā. Ja reiz tie, kas pretendē uz jaunās valdības sastādīšanu, var “laist muļķi” neslēpjoties, visu skatītāju acu priekšā, var iedomāties, kas tiek pārspriests aiz slēgtām durvīm. Ja kādā vēl mājo cerība, ka tur tiek spriests, kādas būs nākamās valdības ekonomiskās darbības prioritātes, ko no tām iegūs tauta, var droši teikt, ka viņš ir pārlieku naivs un tāpēc laimīgs cilvēks. Tā ka, piedodiet, premjera kungs, līdzi just jums nevarēsim. Vēl jo vairāk tāpēc, ka Emša kungam piemīt arī visai dīvaina izpratne par to, kas ir sabiedrības maldināšana. To koši apliecināja jaunā eirokomisāra kandidāta Andra Piebalga nosaukšana.
Kaut gan – ko tur brīnīties. Mums jau sen bija laiks pierast pie Emša komunicēšanās stila.
Drīzāk būtu jāpažēlo Valsts prezidente Vaira Vīķe – Freiberga. Viņai būs jāizvēlas mazākais ļaunums. Var arī teikt citādi: kod, kurā pirkstā gribi, visi sāp. Nav jau no kā izvēlēties. To pašu vēžu kombinēšana citā maisiņā. Bet mēs, sabiedrība, varam justies kā aunu bars, kam visā jānoraugās.
Žurnālistu pienākums ir informēt par to, kas notiek Latvijā un pasaulē. Mēs esam ceturtā vara, ar kuru jārēķinās trim pārējām. Tā ir normālā pasaulē. Mūsu ačgārnajā valstī politiķi gaida un pat pieprasa, lai mēs būtu viņu gaišā tēla spodrinātāji. Jebkura kritiska publikācija tiek nosaukta par žurnālistu dzīšanos pēc sensācijām un ļauno konkurentu intrigām. No mūsu politiķiem nevaram cerēt sagaidīt sirdsapziņu, goda jūtas, vainas apziņu, atbildību un tamlīdzīgas nevajadzīgas “sentimentalitātes”. Viss tiek mērīts tikai pēc personīgā izdevīguma principa.
