Šovakar pulksten 18 Latvijas Fotogrāfijas muzejā Rīgā atklāj Harija Dainas Liepiņa «Zemgalības zīmes».
Plašāku atpazīstamību pat no mākslas pasaules visai attālu stāvošu jelgavnieku vidū autors iekaroja ar «Mātera ielas pludmali» – unikālu pēcnegaisa fotoreportāžu, kuru pagājušā gada Mākslas dienās varēja vērot ne galerijās un izstāžu zālēs, bet tieši Jelgavas pilsētvidē.Tie, kas sevi pieskaita mākslas interesentu saimei, pa kādam H.D.Liepiņa darbam būs ievērojuši Jelgavas Mākslinieku biedrības rīkotajās kopizstādēs, bet galerijā «Suņa taka» klausījušies teorijā balstītos un ar piemēriem bagātīgi ilustrētos Harija stāstus par mums ne tik pierastiem žanriem, piemēram, inscenēto fotogrāfiju.Nebūt ne inscenētās «Zemgalības zīmes» 2010. gadā pabijušas Jelgavā, Tukumā, Dobelē, Saldū, Jēkabpilī, nu laiks Rīgai. Jaunas izstādes atklāšana tik prestižā vietā kā Fotogrāfijas muzejs ir labs iemesls, lai tuvāk iepazītos ar mūsu pilsētas radošajā vidē pirms apmēram pieciem gadiem ienākušo H.D.Liepiņu.«Rīga ir Rīga, un jebkuram autoram ir svarīgi savas bildes rādīt, nevis krāt atvilktnītē,» neslēpj H.D.Liepiņš. «Lai gan, godīgi sakot, man pat daudz interesantāk ir parādīt pašiem attēlotajiem cilvēkiem, pa kurām taciņām viņš ikdienā staigā. Viens otrs varbūt atpazīst kādu savu paziņu, radu vai kaimiņu, un izstādē tas jau ir pavisam citādi, nekā skatot mājas fotoalbumu. Skatīsimies, kā to uztvers Rīgas skatītājs.»– Kāpēc izvēlējies fotografēt Zemgales cilvēkus, nevis rīdziniekus?Lauku cilvēki man šķiet daudz īstāki un interesantāki. Rīga ir pārāk uzskaistināta, «sadizainēta». Laukos cilvēkiem ikdienā nav laika tik daudz domāt par savu izskaistināšanu, kamēr lielajās pilsētās pārāk jūt «lūpu krāsu». Turklāt pilsētnieka «drošības zonā», kā izrādās, ielauzties ir daudz grūtāk nekā laucinieka «teritorijā».Neesmu dzīvojis pirmās Latvijas brīvvalsts laikā, bet liekas, ka pagājušā gadsimta divdesmitajos un trīsdesmitajos gados fotogrāfa un modeļa attiecības bija daudz draudzīgākas. Tagad vīrs ar lielu fotoaparātu ir cilvēks, no kura jāvairās.Arī laukos fotogrāfs nav biktstēvs, un no jautājumiem «kam tev to bildi vajag un kur tu liksi, kurā avīzē?» neizvairīties. Cilvēkā mostas sajūta, vai tikai viņš nav pieķerts kādā grēkā, apmēram «ko es tādu izdarīju?» līmenī. Saku: «Tu vienkārši esi interesants cilvēks un jauki pasmaidīji, gribu tavu bildi.» Ne jau vienmēr to ledu izdodas salauzt.– Un ja neizdodas? Nav fotogrāfijas?Var jau mēģināt kadru «nočiept». Man nepatīk salīdzinājums ar medībām un slēdža spiešanu kā šaušanu. Attiecībā pret cilvēkiem skan pārāk skarbi, manā uztverē drīzāk šis process atgādina tādu nodarbi kā «putnu vērošana» – jābūt ārkārtīgi klusam, tolerantam, gudram, uzmanīgam. Standarta žesti, mīmika un uzspēlētas pozas nevienam nav interesantas.Bet «Zemgalības zīmēs» ir cits variants, tur jau tu esi pienācis līdz tai «ligzdiņai» un ar modeli darbojas citi spēles noteikumi.– Un kas tad tu īsti esi – fotomākslinieks, reportieris? Kurā avīzē to bildi liec?Tad, kad esmu ar aparātu, esmu kaislīgs fotogrāfs. Citu vārdu neatrodu, tā ir mana kaislība, kurā ielieku savu brīvo laiku, ko nozogu ģimenei, tuviniekiem, vēl kam citam. Šī kaislība paņem gan laiku, gan sirdi. Šajā jomā esmu pats sev noteicējs, un radošam cilvēkam ir svarīgi, lai varu būt brīvs.– Tātad fotogrāfija tev nav maizes darbs?Jau 20 gadu strādāju reklāmas jomā, par «ideju izdomātāju un tekstu autoru» (H.D.Liepiņš ir sabiedrības «KNIFS» radošais direktors – red.). Viena no manām idejām ir lapiņspēles, ko var dabūt, piemēram, autoostā vai dzelzceļa stacijā. Bet tavām idejām vienmēr tiek uzlikts mārketinga rāmītis. Arī fotogrāfijām ir rāmīši, bet tos uzliec vienīgi tu pats, kamēr reklāma ir komandas darbs.– No kura laika sāki uzskatīt sevi par fotogrāfu?Nopietnā līmenī no 2006. gada, kad jau minētajā Latvijas Fotogrāfijas muzejā bija izstāde «Vagonu parks». Nepatīk man vārds «personālizstāde», tad jau labāk pašizstāde. Neesmu pilnīgs autodidakts, tehniskos pamatus savulaik neklātienē apguvu toreizējā Kultūras darbinieku tehnikumā, lai gan lielāko daļu iemācījos pašmācības ceļā.Pa naktīm sēdēju tā saucamajā sarkanajā istabā (par laboratoriju pārvērstā dzīvojamā vai vannas istabā) un nodarbojos ar «lielo bilžu tīstīšanu». Tā ir viena lieta, kas tagad laikam neglābjami zudusi, – bildes parādīšanās burvība. Tu kopē, un uz papīra pēkšņi parādās – re, kur ir, būs labi! Digitālais laikmets šo procesu padarījis daudz vienkāršāku, atņemot romantiku.– Iznāk, ka tagad fotografēt var katrs diletants?Fotografētāju ir daudz, tikai autoru maz. Jo bieži vien aprobežojas ar līmeni «ja tev šī bilde patīk, tad man arī patīk». Tādu, kas paši spēj novērtēt savus sasniegumus un tos periodiski atkārtot, nav daudz. Tas arī atšķir labu autoru no vienkārša fotografētāja.Ja runā par manu fotogrāfa skolu, noteikti jāpiemin fotostudija «Īriss», kurā kādu laiku Rīgā darbojos pie fotomeistara, nu jau nelaiķa Jura Krieviņa. Tur bija ne tikai fotogrāfiski interesanta kompānija: meistara dēls Andris Krieviņš, dzejnieks Māris Melgalvs, folklorists Andris Kapusts un citi. Es teiktu – radoši cilvēki ar tautisku garu.Vajadzīgs tāds acs treniņš vai, kā vēl mēdz teikt, redzes gramatika. Un tad tu kādā brīdī sāc pamanīt to, ko ikdienā cilvēki nesaredz.– Esmu dzirdējis, ka tu gatavo Jelgavas radošo cilvēku fotogrāfiju sēriju.Tāda top gan, bet arī šoreiz gadās lauzt ledu, jo brīžiem jāsastopas ar tādu kā klīrēšanos – kāpēc tad es, kāpēc tieši mani? Ceru, ka kāda gada laikā to izdosies dabūt gatavu izrādīšanai. – Kad nu esam tik tālu izrunājušies, atļaušos pajautāt, kāpēc esi Harijs Daina Liepiņš?Tur nav nekā slēpjama – mana pirmā izstāde «Vagonu parks» tika reklamēta vienkārši kā Harija Liepiņa (kāds pasē esmu vēl joprojām) izstāde, un vairums apmeklētāju domāja, ka nāk lūkot izcilā skatuves mākslinieka vaļasbrīžos tapušās fotogrāfijas. Tad nolēmu radošajā darbībā izmantot vēl arī savas mātes vārdu – Daina.
