Līdz 10. februārim Ģ.Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzejā ir skatāma gleznotājas Laines Kainaizes personālizstāde.
Līdz 10. februārim Ģ.Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzejā ir skatāma gleznotājas Laines Kainaizes personālizstāde. Daudziem jelgavniekiem tā ir pirmā sastapšanās ar šo mākslinieci un viņas daiļradi.
Tie, kas iepazinušies ar izstādes autores biogrāfiju un atziņām par mākslu, kas lasāmas pie ieejas zālē, zina, ka viņas māte ir ievērojamā gleznotāja Biruta Baumane, bet tēvs – tēlnieks Kārlis Baumanis, tātad Laine ir izaugusi mākslas vidē. Mākslas burvība, spēks un pat indeve viņai atklājusies kopš bērnības. Tādēļ nav brīnums, ka meita turpinājusi savu vecāku iesākto ceļu. Laines Kainaizes mākslu noteikti spēcīgi iespaidojis arīdzan tas, ka viņa mācījusies un diplomdarbu sagatavojusi pie tāda mūsu tonālās glezniecības metra, kāds ir Boriss Bērziņš.
Tās būtu pirmās nepieciešamās ziņas par izstādes autori. Bet kāda ir viņas māksla?
L.Kainaize mācījusies 70. un savu radošo rokrakstu izkopusi 80. gados, kas latviešu mākslā iezīmējās ar ļoti plašu gleznotāju rokrakstu spektru, ar humāni ievirzītu dzīves uztveri. Tas bija laiks, kad sabiedriskie jautājumi aizgāja latviešu tēlotājas mākslas otrajā plānā vai par tiem runāja simbolu valodā (runa nav par oficiāli angažēto un padomju okupācijas režīma noteikto mākslas daļu), māksliniekus visvairāk interesēja cilvēka iekšējā pasaule, viņa dvēseles un jūtu dzīve.
Tas arī raksturīgi L.Kainaizes mākslai. Viņa glezno mazpilsētas un lauku ainavas, ārēji klusinātus, savās pārdomās iegrimušu, iekšējā saskaņā ar apkārtni dzīvojošu draugu un paziņu portretus, paraupjas zvejnieku ģīmetnes un maigus sieviešu aktus, kuros nav tik būtiska erotiskā sākotne, cik ķermeņa līniju skaistums, krāsu harmonisks saskaņojums. Kaut arī kopš Latvijas Mākslas akadēmijas beigšanas pagājis vairāk nekā 20 gadu, krasas izmaiņas žanru un tēmu izvēlē L.Kainaizes daiļradē nav notikušas. Mākslinieces radošo darbību lielā mērā ietekmējis tas, ka viņa dzīvojusi mazliet savrup, ar elkoņiem necīkstoties par savu vietu mākslā. Laine nenogurstoši strādājusi tā, kā uzskatījusi par labāko – būt patiesai un godīgai mākslā. Viņa pati saka: «… radu ar sirdi un domu.»
Palasīsim vēl dažas mākslinieces atziņas: «Kodols. Dziļums. Teikt redzamo. Caur redzamo neredzamo teikt.» L.Kainaizes darbi ir ļoti koncentrēti, ārējais satvars ir tikai kā čaula, būtiskais paslēpts dziļāk. Sižets mākslinieces gleznās ir tikai iegansts gleznošanai, tas ir, ārējā pasaule nepieciešama, lai skatītājs saprastu, par ko viņa runā. Cilvēki kaut kur iet, kaut ko dara, sarunājas, bet visbiežāk klusē. Viņu vidū mīt kāda netverama saskaņa, kas skaļi nav jāpauž, tā vienkārši ir, bet vienlaicīgi šī garīgā saskaņa ir būtiskākā pašai māksliniecei. Viņa meklē harmonisko visā, vārdos neizpaužamo, kas dod dzīvei «garšu». L.Kainaize visbiežāk cenšas atklāt noskaņu, vienalga, lai ko viņa gleznotu – vai provinces pilsētiņas līkās ieliņas, no vecuma sagumušas mājiņas, bērnu rotaļas vai pat celtniekus darbā. Tā ir zināma laimes izjūtas gleznošana. Viņa pati saka: «Visa paplašināšanās sākas no iekšienes, un tad arī ārnotikumi, lietas, esības tevi uzrunā un apstādina punktā, kuru tu satver, un atrodi formu, kā uz plaknes to attēlot.»
Telpiskais dziļums L.Kainaizes gleznās ir visai nosacīts. Viss koncentrējas priekšplānā. Toties daudz svarīgāks viņai ir gleznu tonālais risinājums. Māksliniecei raksturīgas smalkas krāsu gradācijas, nianses, to harmonisks līdzsvarojums. Laine ir izteikta latviešu tonālās glezniecības pārstāve. Sākotnēji viņas darbu koptonis bija visai patumšs, vēlāk tas tapa arvien gaišāks, optimistiskāks. Parādās darbi ar diezgan spilgtu krāsziedu, radot vitalitātes iespaidu.
Cita L.Kainaizes atziņa: «… jo ilgāk es dzīvoju, jo vairāk gribas izpausties kompaktāk, lakoniskāk, blīvāk.» Mākslinieces gleznās sadzīviskās situācijas ir tikai tādēļ, ka bez tām neiztikt, ja stāstām par cilvēku, viņa jūtām un pārdzīvojumiem. Laine tiecas runāt par ilglaicīgām, viņasprāt, noturīgām vērtībām, bet vēl vairāk viņa grib atrast savām atziņām tēlainus simbolus. Tad rodas tāda glezna kā Jelgavā skatāmās «Mājas», kurā L.Kainaize vēlas atklāt, ar ko viņai saistās mājas – ar bērnu, piena spaini, Bībeli un bitēm. Līdzīgi arīdzan radušies darbi, kuros gleznotāja alkusi parādīt, kas viņai ir dzimtene, tēvzeme. Tad liekas, ka māksliniece lūko uztaustīt to tēlaino valodu, kas liek skatītājam noģist, ka viņa priekšā tiek stāstīta teiksma. Šis ceļš ir īpaši grūts – nepieciešams atrast ietilpīgus, nenobružātus tēlus, atbilstošu krāsu risinājumu, bet tas var būt ļoti svētīgs, kaut gan ērkšķiem klāts un bezgala samezglots – ik brīdi vari iestigt trafaretu pieņēmu staignājā. Un L.Kainaize iet nesteigdamās, pacietīgi un mērķtiecīgi.
Nobeigumā vēl viena viņas atziņa: «Gleznojot es attīros un piedodu sev, uzņemu jaunu sparu un tikai caur praktisku darbošanos rodu atkal enerģiju.»
