Alvja Hermaņa raksts par latviešu kundzēm, kuras gatavas atdoties par tramvaja biļeti, un par to, ka vēlēt vajadzētu tikai personām ar augstāko izglītību, saviļņojis sabiedrību. Par to, ka kļūstam atkarīgi no lumpeņiem. Tā ir labēja filozofija. Latviešiem neierasta. Latviešiem nav bijusi sava aristokrātija vai, pareizāk, tā neizdzīvoja pēc 13. gadsimta, bet tie, kuri tomēr izdzīvoja, vai nu pārvācojās, vai arī bija pārāk mazskaitlīgi (kuršu ķoniņi). Latviešiem vēsturē nav bijis perioda, kad lemj tikai daļa no sabiedrības. Varbūt ļoti īss, kad 19. gadsimta beigās to pašu Rīgas Domi vēlēja pēc mantas cenza. Tad daži turīgie latvieši bija vēlētāji. Vācu muižnieku dzīve tomēr bija paralēla pasaule. Nāca Latvijas neatkarība, Latvijas pavalstniecības likums un Satversmes sapulces vēlēšanu likums – ārkārtīgi demokrātiski, ar tiesībām iegūt pilsonību un vēlēt visiem. Viena no demokrātiskākajām Satversmēm tā laika Eiropā. Tauta, kurai nebija nekādas demokrātijas pieredzes, uzreiz kļuva teju visvarena. Latvieši tā īsti neiemācījās rīkoties ar brīvību līdz 1934. gadam, pēc tam jau tautai padomu vairs neprasīja. Un atkal – vecā Satversme un viss ir tautas rokās. Un tauta atkal ir apmulsusi – citi netic, ka tas nu ir noticis («tāpat jau ievēlēs tos, kurus vajag»), vai arī pārdod savu balsi par tramvaja biļeti, kā raksta Hermanis. Mēs neesam izgājuši to politiskās pieredze skolu, kādu citas Eiropas tautas. Lai kā arī ausīs negrieztu lumpeņu vārds, ir jāatzīst, ka tāda ir liela sabiedrības daļa. Vismaz tā jūtas – kā nabadzīgi un atstumti. Palasiet interneta komentārus – tur tādi vien gandrīz ir. Būt par lumpeni nav kauns. Kauns un dusmas rodas tad, ja nosauc šai vārdā, bet tas netraucē dzīvot ar lumpeņa filozofiju un uzvesties kā lumpenim.Un sekas atkal ir vēsturē. Sabiedrības lepnais un pašapzinīgais slānis sāka veidoties, varbūt pat atdzima 19. gadsimta vidū. Tie bija vecsaimnieki, kuri izpirka savas mājās, kļuva bagāti, sūtīja bērnus uz augstskolām. Var pieņemt, ka vecie saimnieki bija kāda maza daļa no vecās senlatviešu aristokrātijas un cauri dzimtbūšanas laikam bija palikuši pie «sava kaktiņa, sava stūrīša zemes». Šiem cilvēkiem neviens neko nebija dāvinājis, visu viņi bija ieguvuši ar smagu darbu un tāpēc bija lepni un pašpārliecināti. Luterāņu pasaules uztvere, filozofija, ka darbs ir visu vērtību mērs, viņiem bija pieņemama. Luterāņu filozofijā cilvēka pēcnāves gaitas nevar ietekmēt palicēji ar savām lūgšanām. Tikai tu pats esi savas algas pelnītājs. Pārējie var tikai pieminēt. Cilvēks pēc nāves dzīvo ļaužu piemiņā. No šejienes arī latviešiem tik raksturīgā kapu kultūra un kapusvētki. Tas nav nekāds nekrofilu vai nolemtas nācijas kults. Šai filozofijai ir raksturīga atcerēšanās – piemiņa, saikne un atbildība savu senču priekšā. Lepnums par savu dzimtu, tās senumu, tā ir aristokrātijas filozofija. No šīs vides nāca Jānis Čakste un pārējie Latvijas pirmie prezidenti. Literatūrā visspilgtāk to pārstāvēja Edvarts Virza, bet bija jau arī Andrievs Niedre un Purapuķe. Šo nelielo slāni iznīcināja. Vissmagāk pa to sita 1949. gada 25. marta deportācija.Tā paaudze, kura nāca pēc tam, īstenībā ir cilvēki pirmajā paaudzē. Karš, emigrācija, deportācijas bija pārrāvušas jau tā trauslās dzimtu saites. Komunistiskais pasaules uzskats, ka «revolūcija aizmēž visu veco», tā vai citādi, bet izsūcās cauri porām un nonāca smadzenēs. Migrācijas gados radās neskaitāmas jauktas ģimenes, kurās labāk bija neuzdot jautājumu par to, kas ir tavi senči un no kurienes tu esi nācis. Tad nāca otrs vilnis – dzīves amerikanizēšanās. Kā raksta Hermanis – amerikāņi ir ieceļotāju nācija, kuri dzīvo tikai sev. Ģimenes māja ir augstākais ideāls. Tur nav kapu kulta. Ir krusts un pļauts zālājs. Nav atceres. Nav atbildības savu senču priekšā. Bagāts un laimīgs šai dienai. Mūsu jaunbagātnieki, jaunā elite, «ballīšu karalienes» – tie visi ir cilvēki pirmajā paaudzē. Šādam cilvēkam nav piederības sajūtas, identitātes strauji mainās. Vienā dienā neticīgais, otrā katolis, trešā pareizticīgais, ceturtajā – musulmanis. Var mainīt pilsonisko un pat etnisko identitāti. Tā ir sabiedrība, kura, neskatoties uz ārējo spožumu, būtībā ir lumpeņi. Ja pārdošanās palīdz nodrošināt kaut kādu labklājību, tad kāpēc gan ne? Vienalga kam pārdoties, vienalga kā. Aizbraukt uz ārzemēm, jo tur desas šķēlīte uz maizes ir mazliet biezāka nekā Latvijā. Izglītības un zinātnes ministrijā augsta ierēdne saka – bet arī humanitārajām zinātnēm ir jābūt saistītām ar tautsaimniecību. Dziesmu svētki arī ir kultūras produkts, bet to tak var pārdot! Ja latviešu gramatiku nevar pārdot, vai pētījumi vēsturē neietekmē, teiksim, automašīnas dizainu, vai tad tiem ir kāda jēga? Vai tad tā nav lumpenizācija? Ja vienīgā mēraukla ir peļņa, tad pārdošanās par tramvaja biļeti ir tikai loģiska. Aristokrātijai ir raksturīgi tādi jēdzieni kā gods un atbildība. Gods no lumpeņu viedokļa ir pilnīgi nevajadzīgs krāms, jo godu, lūk, nevarot nopirkt. Bet, ja nevar nopirkt, tātad arī nevar pārdot. Aristokrātija ir atbildīga kaut vai savu senču priekšā. Mēs nevaram tā darīt, jo gods neļauj. Ko gan teiktu mans tēvs, ja to redzētu? Vai – kas sakops tēva mājas un viņa kapa vietu, ja manis nebūs? Bet, ja tēvs bijis komunists, vai tāds, kuru labāk neatcerēties, kam atbildēt?Hermaņa raksts ir izaicinošs, bet tas liek domāt. Laikam jau katram laiku pa laikam ir jāuzdod sev jautājums: kas tad es īsti esmu un kāda ir mana atbildība – sevis, savu senču, Latvijas priekšā? ◆
