Ja vien gadskārtas uz savu roku «neiegādā», tās patvaļīgi iekrīt savādi iepriekšnoteiktā laikā – kā nojautas par bijušo nākotnes zīmēs, kur tomēr ir daudz no pašreizējā.
Ja vien gadskārtas uz savu roku «neiegādā», tās patvaļīgi iekrīt savādi iepriekšnoteiktā laikā – kā nojautas par bijušo nākotnes zīmēs, kur tomēr ir daudz no pašreizējā. Kam šķitums, kam patiesība (vēsturiskā un vispār), gadskārtas tomēr paliek. Nudien tas ir vienkārši – arī «Baltijas ceļa» desmito gadskārtu pieminot, bet šodien jau ar rezignētu piezīmi, kur paliek Baltija ceļā uz pārtikušo Eiropu.
Lielvarām Baltijas valstu vienotība, protams, par labu nenāk. Vēl šobaltdien Krievzemes sūtņi ar baltiešiem labprātāk runā «par sevi», jau no starpvalstu sarunu sākuma turpinot «stingrās līnijas» diplomātijas tradīcijas, kuras jau būs tikpat vēsturiskas kā visi «lielā brāļa» nopelni.
Bez «stingrās līnijas» tomēr ko citu grūti sagaidīt arī no ES integrāļiem. Turklāt bez vainas jau nebūsim paši. Vai neesam gana tramīgi, ka ārpolitikā veiklākie igauņi Eiropas Savienībā nepamanās iekļūt pirmie? Un leišiem, brīves rītausmā kreisajiem valdot, būs vēl dažas «iestrādes» Kremlim: turienes naudasmaisus atvilt, kādu tranzīta līkni viņpus Ventspils novilkt, turklāt Dzintarjūru latvju krastos piecūkot…
Atliek vien cerēt, ka desmit gadu laikā nebūsim aizmirsuši ar nāburgiem sadziedāt, ka pārdzīvojām «i’ krustnešu, i’ cūku karus». Pēdējie, tāpat kā nesaskaņas robežjautājumos un citas kaimiņu nebūšanas, netraucēs nopietni domāt par vienotu Baltijas tirgu, kultūrapriti, ārpolitiku un galu galā skaidri un gaiši noteiktu Baltijas Asamblejas lomu un statusu, lai «Baltijas ceļš» tā arī nepaliktu par akciju gadskārtu griežos kādai nežēlīgo laiku un brīvībai nepateicīgo dzīvesvietu apcerošai akciju sabiedrībai.
Apzināts vai neapzināts, bet «Baltijas ceļš» tiešām bija pirmais apliecinājums Baltijas tautu neatkarības centieniem vēl pirms tie tika deklarēti de jure un īstenoti de facto. Tas bija kā atgādinājums vēsturiskajai patiesībai, kas arī bija šīs akcijas pamatmērķis, tādēļ – cik vēsturisks, tik patiess. Tomēr pašlaik vairāk jāapzinās, ka ne vien vēsture atkārtojas, bet arī ka patiesībā ir daudz absurda. Vismaz tās interpretācijā. Pēcpadomju Krievzemē, kur itin bieži sekas mēdz būt bez cēloņiem (vai otrādi), tādēļ iespējams atzīt Baltijas valstu neatkarību, nepieņemot par objektīvu pašu okupācijas faktu. Protams, globālie pamatbaušļi ir gan valsts, gan valstiskās intereses, bet lielvalstij – arī ietekmes sfēras, kuras Krievija deklarē gluži atklāti: sak, esam kopā tikpat kā no vēlīnā neolīta laikiem. Kā skan pret rītiem, tā atskan pret vakariem, kur retais aizmirsis, ka mazajām valstīm un tautām visi ceļi ved uz Romu.
Kremlis itin labi saprot, ka Baltijas valstu prasības okupācijas kompensācijā svar būt tikai juridiski tiesiska satura. Bāliņu mums netrūkst, savukārt ar Žirinovska cienīgiem polinaciķiem, paldies Dievam, lepoties nevaram, lai prasītu «lielā brāļa» nodarītās pārestības atmaksāt naudā vai graudā, pretējā gadījumā draudot, piemēram, uzrīdīt aizsargus…
Krievzemes motīvi jautājumā par Molotova – Ribentropa paktu ir nepārprotams «nas mnoga» (mūsu ir dzudz), īpaši «v Pribaltike» (Baltijā). Neatzīstot okupācijas faktu, tiek legalizēta vai vismaz attaisnota invāzija un tās sekas, par kurām domājot, pilsonības, valsts valodas, integrācijas jautājumu kontekstā baltiešu valdībām, protams, klausīt jāklausa austrumu divsimt miljonu viedoklis līdz ar piebildēm vakaru padebešu impērijas virzienā. Eiropa taču vēlas būt stabili droša, raugot, ka tepat aiz postsovjetisko valstiņu buferzonas, no kurienes tuvāk Rietumiem laikam jau tiksim palēnām un pa vienam, nevaid miris «homo sovjeticus» bieds.
Baltiešu ķēdi pasaule labi atceras, tikai par posmiem, kas to savieno, izsakās rāmi lēnām un citādi nekā paši baltieši, kuriem vēl bez «būt vai nebūt» (to diemžēl pārlieku var izlemt citi) atliek būt pašiem un pa ceļam. Cik daudz un kā – par to domāsim pēc gaidāmā Helsinku samita.
