Nesen bibliotēkā nejauši uzdūros grāmatai «Mana tēva saknes», kuras autors ir Baraks Obama. Izlasīju ar interesi. Tā tikai daļēji ir tagadējā ASV prezidenta autobiogrāfija (turklāt sarakstīta jau 1995. gadā, kad augstais amats tikko Hārvardā jurista grādu ieguvušajam jaunietim pat sapņos nerādījās). Vairāk – stāsts par to, kā veidojas personība. Izcils politiķis, lai arī daudz pelts un pašlaik ne lielāko popularitāti baudošs. Pirmais melnādainais, kurš pārliecināja Ameriku noticēt viņa degsmei, idejām un pieredzei.Aptuveni gadu pēc pirmās universitātes beigšanas Obama pameta labi atalgotu vietu privātbiznesā, lai meklētu darbu, kas tiešā veidā dod labumu sabiedrībai. Vairākus gadus viņš pavadīja, cenšoties uzlabot melnādaino apstākļus nabadzības, bezdarba, pusaudžu noziedzības nomāktās Čikāgas piepilsētās. Tad pasniedzēja un advokāta darbs, līdz viņu ievēlēja par štata senatoru. Pirms ievēlēšanas par Valsts prezidentu bija pavadīti 20 gadi, ar darbiem iekarojot ļaužu uzticību.Šā stāsta konteksts ir nedēļas nogalē notikušais Zatlera Reformu partijas kongress, kurā par Ministru prezidenta kandidātu tika nosaukts tikai retajam zināmais uzņēmējs, 31 gadu vecais Edmunds Sprūdžs. Kā noprotams, līdz šim viņam nav bijis nekādas intereses ne par valsts darbu, ne par politiku. Zatlers pats ienāca politikā dažu dienu laikā, turklāt taisnā ceļā uz valsts pirmo amatu. Ņemot vērā partijas lielo popularitāti, šī nesenā vēsture var atkārtoties. Taču šoreiz nav runa par reprezentatīvu amatu, bet gan par valsts patieso vadītāju, citu atbildības līmeni un varēšanu. Kā lai notic, ka jauns cilvēks bez pieredzes to spēs?Latvija nav Amerika. Taču ļoti gribas ticēt, ka reiz arī Latvijā pienāks laiks, kad politiķa darbs būs mērķtiecīgi pelnīta tautas uzticība, ne mirkļa vēlme vai patīkama sagadīšanās.
