Pirms nedēļas kopā ar piecgadīgo atvasi devāmies uz Jelgavas pasu daļu. Bijām ieradušās vismaz 20 minūtes pirms oficiālā darba laika sākuma, bet kāda darbiniece, tikai sadzirdējusi, ka tiek paraustītas vēl aizslēgtās durvis, aicināja iekšā un lūdza kolēģi noformēt vajadzīgo dokumentu bez gaidīšanas. Tas prasīja ne vairāk kā piecas minūtes, un, vēl krietni pirms iestādei durvis bija jāver oficiāli, mēs smaidīdamas devāmies prom. Teiksiet, sīka laipnība, taču nepārliecināsiet, ka Latvijā cilvēki ir īgni un neatsaucīgi. Manu bērnu bērnudārzā ir mīļākās audzinātājas, skolā ir jaukākā skolotāja, mums ir allaž palīdzēt gatava ģimenes ārste. Bibliotēkā, ja vaicāju par kādu plauktā neatrodamu grāmatu, man vienmēr piedāvā piezvanīt, kolīdz to būs atnesis iepriekšējais lasītājs. Latvijas vērtība ir tās cilvēki. Tikai šeit tu vari būt pa īstam saprasts, būt savējais. Zinu cilvēkus, kas, vairākus gadus dzīvojot svešumā, šo savējo izjūtu meklē, ik dienu internetā klausoties Latvijas Radio. Kādreiz paņemto kredītu dzīti vai devušies labākas karjeras meklējumos, viņi tver katru iespēju piedalīties vietējo latviešu sarīkojumos, dziedāt koros un kopīgi svinēt Jāņus. Ļoti iespējams, daudzi no viņiem Latvijā nekad neatgriezīsies, taču vēlme būt latviešiem un starp latviešiem nepazūd.Cilvēki ir tie, kas veido Latviju. Tie, kuri šeit dzīvo, arī tie, kas savējos stutē, būdami prom. Mēs paši izvēlamies politiķus, kuri ne vienmēr izrādās viedi valstsvīri, paši maksājam vai nolemjam nemaksāt nodokļus, ko pēc tam saņemam vai nesaņemam atpakaļ caur veselības aprūpi, izglītību, noasfaltētiem ceļiem. Latvija ir tāda, kādu mēs paši to veidojam, kādu mācām saviem bērniem. Un nevienam citam kā vien mums pašiem tā nav vajadzīga. Daudz laimes dzimšanas dienā, Latvija!
