Radošumu veicina šķēršļu pārvarēšana, uzdrīkstēšanās un spēja strādāt komandā.
Domāt radoši. Būt inovatīviem, ideju un iniciatīvas pilniem. Saukļi, kas aizvien biežāk izskan skolā, uzņēmējdarbībā, valsts pārvaldē un visā sabiedrībā. Šķiet, sākam pamazām saprast, ka ar vecajām metodēm un domāšanu, ka lietas notiek tikai vienā un noteiktā veidā, nekur tālu vairs netiksim, jo tas ir dārgi un neefektīvi. Tāpēc liela cerība tiek likta uz jauno paaudzi. Taču bieži pietrūkst zināšanu, kā «spārnus» lidojumam izaudzēt un galu galā tos nenocirst.Neiztikt bez grūtībām un ierobežojumiem«Cilvēks piedzimst ar neierobežotu potenciālu. Tāpēc tās ir pilnīgas muļķības, ja kāds apgalvo – bērnam ir dots tikai tik daudz, un vairāk mēs no viņa ārā nedabūsim,» pārliecināta psiholoģe un pedagoģe Inga Birkmane, uzsverot vides un audzināšanas nozīmi šā potenciāla atraisīšanā jeb spārnu audzēšanā. Varētu šķist, lai šis process veiksmīgi attīstītos, bērns būtu jāapgādā ar visiem nepieciešamajiem līdzekļiem un iespējām. Taču tas ir maldīgs priekšstats. Rauties uz priekšu palīdz arī grūtības un ierobežojumi.«Lielākā kļūda izglītības procesā parasti ir tā, ka nevis radām skolēniem grūtības, bet pasniedzam vienīgo pareizo variantu. Nevis – ej mežā, maldies, krīti līdz ausīm dubļos un atrodi pats ceļu laukā, bet – lūk, tev jāiet tikai pa šo taciņu. Tajā brīdī nokaujam bērna interesi, radošo pieeju un vēlmi tikt ārā no tā meža. Skolā tādā veidā gadu desmitiem esam mācījuši bērnus – bez pretestības un grūtībām,» raksturo psiholoģe, piebilstot, ka «vienīgā pareizā varianta» domāšanas veids bieži sastopams arī ģimenēs. Tas sākas ar priekšstatu, ka pasaule darbojas tikai vienā noteiktā veidā, ko neapšaubām. «Esam audzināti būt paklausīgi. Taču radošs cilvēks nav paklausīgs. Viņš ir riskētājs un var arī pateikt: «Nē, skolotāj!» Ko parasti atbildam? «Turi muti! Es zinu, kā būs!»,» modelē I.Birkmane.Bailes paralizēŠādu «mutes aizbāšanas» un līdz ar to spārnu ciršanas stilu rada bailes, ko pavada kontrole, pārliecināta psiholoģe. «Padomju paaudzei bailes ir ļoti izteiktas. Dzīvojam priekšstatos – ja novirzīsies no takas, tur būs vilki! Taču, sastopoties ar «vilku», bērnam, iespējams, radīsies priekšstats par citu lietu kārtību. Par to, ka ar «vilku» var arī aprunāties un nākt mājās ar jaunām idejām,» iedrošina Inga. Izglītības procesā tas gan nenozīmētu neko ārkārtēju, bet, piemēram, uzdot uzdevumu, sagaidot konkrētu rezultātu, taču nepasakot, kā līdz tam nonākt. Līdz ar to pašam skolotājam būtu jābūt ļoti brīvam, nevis ierobežotam programmās un normatīvos. «Tā nevar veidot attiecības ar skolēniem. Man ļoti patīk doma, ka visa, arī mācīšanās, pamatā ir labas attiecības, jo tikai tā skolotājs dabiski gribēs nodot zināšanas. Citādi viņš izpildīs tikai to, kas prasīts uz papīra un ne kapeiciņu vairāk. Taču zināšanas ir kaut kas vairāk nekā divi reiz divi, bet, piemēram, kā es protu savākties, ja klasē kāds man uzbļauj,» teic I.Birkmane.Nepieciešama pilnīga uzticēšanāsVēl radošu garu kavē un neļauj tam attīstīties morāla un psiholoģiska graušana. Arī tas ir padomju audzināšanas stils, kuram pamatā uzskats – jo vairāk «sitīsim pa mugurkaulu», jo labāks lietaskoks iznāks, turpina psiholoģe. «Kopumā tā ir laba doma, ka bērns visu laiku nav «jāceļ debesīs». Taču pozitīvajam stiprinājumam būtu jābūt vairāk, nekā mēs to dodam. Nesaprotam, ka bērnam, lai viņš augtu, attīstītos un kļūtu radošs, nepieciešama pilnīga uzticēšanās no pieaugušā puses. Bez nosacījumiem. Arī tad, ja bērnam kaut kas nesanāk. Ar savu vilšanos es viņam tikai «laužu mugurkaulu», bērnā radot paniku un bailes,» stāsta Inga, piebilstot, ka uzticēšanās vitāli nepieciešama īpaši darbā ar grūti audzināmiem pusaudžiem. Lielas izmaiņas var panākt tikai tad, ja dzīves ceļā pagadās kaut viens, kas otram no sirds tic un paļaujas uz viņā mītošo potenciālu, pārliecināta psiholoģe.Jāizmēģina balets, peldēšana un dziedāšanaRadošās attīstības procesā liela nozīme ir arī interešu izglītībai – pulciņiem un nodarbībām, kas notiek pēc mācību stundām. Brīžam var apjukt plašajā piedāvājumu klāstā, tāpēc svarīgi ievērot vairākus nosacījumus. «Problēmas sākas, ja nevis ļaujam bērnam izvēlēties, bet piespiežam. «Tu nedrīksti mētāties! Tev taču jāzina, ko gribi! Cik var tos pulciņus mainīt!» mēs parasti sakām. Taču līdz 12 gadu vecumam bērnam būtu jāizmēģina viss iespējamais, jo viņš vēl nepazīst sevi. Jāiet keramikā, peldēšanā, dziedāšanā un dejošanā. Jāpiedzīvo, kā tas ir baleta svārciņos dejot gulbīšu deju. Citādi viņš skatīsies baletu un domās – varbūt arī es varēju dejot, bet man nebija iespēju,» modelē I.Birkmane. Tas gan, protams, nenozīmē, ka nav vēlams pastiprināti apgūt kādu vienu interešu izglītības programmas virzienu. Piemēram, mūziku. Tā vēl nevienam nav kaitējusi, kaut bērniem bieži vien pietrūkst pacietības to mācīties, smej Inga. Taču paralēli mazajam būtu jāpiedāvā arī citas iespējas paplašināt savu apvārsni un pacelties spārnos. Ierāvušies katrs savā stūrī«Pacelties spārnos nozīmē vispilnīgākajā un labākajā veidā būt pašam. Tā cilvēks var izpausties tikai kopā ar citiem. Taču mēs ieraujamies savā čaulā un sēžam katrs savās mājās. Mēs ļoti maz kontaktējamies. Mums ir maz kopēju svētku un darīšanu. Neejam pie kaimiņiem pēc cukura, tā tas bija agrāk. Nedalāmies, neinteresējamies par citiem. Nedāvājam ne smaidus, ne dāvanas,» mūsdienu «savrupības sērgu» ieskicē I.Birkmane. Viņa cer, ka sabiedrība tomēr atgriezīsies pie komūnu principa, aptverot, ka tieši kolektīvs ir bāze, uz kuras radoši celt. Izglītībā tas nozīmētu, piemēram, izjaukt klasē vecumposmus, ļaujot lielajiem mācīties kopā ar mazajiem. «Mācīšanās būtība ir pieredzes pārmantošana. Tomēr, ko astoņgadīgais šajā ziņā var mācīties no sava vienaudža? Tā nav iespējams arī kvalitatīvi izpildīt radošos darbus. Skolā tiem lielākoties pieejam formāli, kārtējo neinteresanto uzdevumu nosaucot par radošos darbu. Taču tam pirmkārt būtu jānotiek kopā ar citiem dažāda vecuma skolēniem un dažādā vidē, nevis vienā klases telpā. Tikai tā radošums – mans labākais Es – var nākt uz āru,» izplest spārnus lidojumam aicina pedagoģe un psiholoģe I.Birkmane. Ja nevēlies bērnam «nocirst spārnus» Ļauj viņam pašam pārvarēt šķēršļus un grūtības. Nesaki visu priekšā un nenorādi vienīgo pareizo ceļu, jo tas nokaus viņa interesi un radošu pieeju. Ļauj viņam runāt pretī. Uzklausi argumentus un pretējo viedokli. Piedāvā dažādas interešu izglītības programmas un nepārmet, ja viņš vēlas mainīt pulciņus. Vienmēr no sirds tici savam bērnam un neizrādi vilšanos arī tad, ja viņam kaut kas ilgāku laiku nesanāk. Pilnīga uzticēšanās var radīt brīnumainas pārmaiņas. Bieži saki bērnam labus vārdus. Iedrošini savu bērnu iekļauties kolektīvā. Strādājot komandā, radošums var atklāties vispilnīgākajā veidā.
