Ir atjaunojušās četras novadnieku paaudzes, bija zudusi un ir atjaunojusies Latvijas valsts, mainījies pagastu administratīvais dalījums, ir pāri gājis arī Otrais pasaules karš, taču vēl aizvien Jelgavas–Staļģenes ceļā kalpo 1927. gadā būvētais baltais tilts pār Vircavu. Ja pildīsies uzņēmuma «Latvijas valsts ceļi» plāni, tad nākamgad blakus vecajam varētu tapt mūsdienu prasībām atbilstošs tilts, kas būs turpat divas reizes plātāks, kā arī ar augstāku izturību. Taču veco paredzēts atstāt gājēju un velobraucēju satiksmei.
Stāsts par drosmīgo Frīdi varētu būt patiess
Pensionētajam mežzinim Indriķim Strautniekam, kurš vairāk nekā 20 gadu strādāja tiltam blakus esošajos Pļavniekos, kur pēc kara bija iekārtota Svirlaukas mežniecība, pa šo tiltu nācās iet un braukt ik dienas. Līdzīgi bija arī viņa kundzei Rasmai, kura strādāja Jelgavā. Viņi abi kā studenti iepazinās Jelgavā Latvijas Lauksaimniecības akadēmijā. Indriķis pabeidza Meža fakultāti, bet Rasma – pārtikas tehnologus. Rasma atzīst, ka jaunībā gan gribējusi mācīties par dārznieci. Taču 1958. gadā reflektantu konkurss Agronomijas fakultātē bijis 1:11 un puiši, kuri nākuši no obligātā karadienesta bez konkursa, pabīdījuši meitenes malā. Vēlāk ģimene pārcēlās dzīvot uz Mežciemu. Pārcilājot atmiņas, Indriķis Strautnieks neatceras, ka uz tilta, kurš uzcelts ceļa līkumā uz augsta uzbēruma, būtu notikušas smagas avārijas. Tikai reiz kāds žigulis aizgājis, atspiedies stāvus pret tilta konstrukciju. Saistībā ar to, kas notika tilta apkārtnē, vecais mežzinis nenoliedz, ka varētu būt patiess viņa studiju biedra agrākā Meža fakultātes docenta Pētera Skudras stāsts «Pistole upes dibenā» (publicēts «Ziņu» 3. jūlija numurā). Autors apraksta kādu gadījumu septiņdesmito gadu pavasarī. Toreiz mežzinis un arī Indriķa Strautnieka studiju biedrs Valdis Stradiņš kopā ar viņu pašu un meža cirtēju, ko sauca par Frīdi, pļaviņā pie tilta ar dziesmām atzīmējuši algas dienu. Gadījies, ka viņu balsis sadzirdējis garāmbraucošais policists jeb, kā tajos laikos sauca, milicis.
Jāpiebilst, ka arī mūsdienās pirms ceļa sašaurinājuma, kāds ir uz 5,5 metrus platā tilta, motorizētie braucēji noņem gāzi, un tad jau apkārtnē notiekošo dzird tālāk. Milicis izrādījies «piena puika» ar leitnanta uzplečiem. Aizrādot vīriem par skaļu uzvedību, viņš lielmanīgi izņēmis no maksts dienesta pistoli. Tad mežcirtējs Frīdis, satverot miliča roku, pistoli iemetis upē. Jaunajam milicim dūša saplakusi. Taču viss beidzies labi, jo, nonirstot upes dibenā, Frīdis pistoli sataustījis un par trim degvīna pudelēm arī atdevis varas vīram. Pēc tam vēl visi četratā esot uzdziedājuši.
Ar 5. autobusu līdz galam brauca laimīgie
Indriķis Strautnieks domā, ka par šī stāsta atsevišķu detaļu patiesumu tomēr būtu jāpārjautā autoram. Taču Strautnieka kungs apstiprina, ka nedaudz augšpus tilta pie upes bijusi pļaviņa, ko bija iecienījuši makšķernieki, atpūtnieki, kā arī mīlas pārīši. Tie ar pilsētas 5. autobusu braukuši līdz galapunktam un klusajā vietā upmalā arī mīlējušies. Indriķis Strautnieks piebilst, ka stāstā neprecīzi nosaukts mežziņa Valda Stradiņa amats. Viņš ir strādājis nevis Svirlaukas, bet gan Līvbērzes mežniecībā. Mūsdienās pie Vircavas upes tilta stāv ceļa zīme, kas automašīnu svaru ierobežo līdz desmit tonnām. Tas nozīmē to, ka baļķu vedēji, kuru kravu smagums nereti pārsniedz 50 tonnu, pa to braukt nedrīkst. Pensionētais meža uzņēmējs Pēteris Baranovskis atzīst, ka šāds tilta nestspējas ierobežojums vēl joprojām apgrūtina meža transportu. Tādēļ jauna tilta būvēšana no uzņēmēju puses ir gaidīta. Indriķis Strautnieks atceras, ka vecie baļķu vedēji (tie bija vieglāki), ko vadījuši prasmīgi šoferi, gan braukuši tiltam pāri.
Upē lēkuši no tilta augšas
Baltais Vircavas tilts no bērnības mīļš ir 1941. gadā dzimušajam Pļavnieku māju saimnieka Kārļa Pļavnieka dēlam Mārim Galiņam, kurš arī lielāko mūža daļu ir strādājis ar mežiem saistītā jomā. Taču viņa tēvs bijis ārzemēs mācīts dārznieks, braucot ar zirgu pāri baltajam tiltam, vedis uz Jelgavu tirgot stādus. Komunistisko represiju laikos, nonievāts par budzi, Kārlis Pļavnieks no savas saimniecības atteicies. Citādi draudējusi Sibīrija. Mājās, kur bija ierīkota Svirlaukas mežniecība, viņa ģimenei, kurā bija seši cilvēki, tomēr atstāta vieta dzīvošanai. Atjaunojoties Latvijas valstij, ģimene atguva dzimtai piederošo zemi. Māris Galiņš stāsta, ka akciju sabiedrībai «Latvijas valsts ceļi» piekritis pārdot zemes strēli, kas mazāka par pushektāru un kas ir nepieciešama jaunā tilta izbūvei.
Piecdesmitajos gados Māra Galiņa bērnībā Vircava šajā vietā bijusi «baigi forša» gan peldētājiem, gan makšķerniekiem. Pie tilta upē bijis septiņu metru dziļums. Tur kaimiņš Līkbārdis licis murdus, kuros vilcis līņus. Liels makšķernieks bijis kaimiņš vecais mežsargs Jānis Rūsa, kas dzīvojis pie tilta pretī labajā krastā Lazdās. Uzrāpušies uz tilta konstrukcijas, pārmetot krustu, upē tieši tajā dziļumā lēkuši Jāņa Briņķa dēls ar saviem draugiem, kuri, šķiet, bijuši jūrnieki. No tilta, gan nekāpjot augšā, ūdenī lēkušas arī meitenes no Lediņu nometnes, kur pēc kara dzīvojuši bērnu nama bērni. Vēlāk melioratori Vircavu bagarējuši. Tā rezultātā vienā otrā vietā krastos nogājuši liekie ūdeņi, taču upes gultne pārveidojusies. Tagad pie baltā tilta pat upes vidū var redzēt tās dibenu, dziļums nepārsniedz pusotru metru. Te neviens vairs nemakšķerē, nepeldas un arī, protams, nelec.
Trešais piegājiens
Jauno tiltu gaida arī 94 gadus vecā Lazdu saimniece mežsarga sieva Helēna Rūsa. Neraugoties uz saviem ļoti cienījamiem gadiem, viņa kaimiņiem par apbrīnu grābj sienu, krāmē malku. «Te jau trīs reizes bija atbraukuši un teikuši, ka būvēs tiltu. Vai tiešām tagad tas izdosies!» ar skepsi pasmaida sirmā māmuļa. Viņai nav iebildumu, ka jaunā tilta piebrauktuve skars Lazdu zemi. Taču par veco balto tiltu viņa piebilst, ka tas kalpojis ļoti labi. ◆
