Latvijas valsts pirmā prezidenta 150 gadu jubilejas klinģeri griezīs «Aučos».
Tuvojoties izcilā novadnieka Latvijas valsts pirmā prezidenta Jāņa Čakstes 150 gadu jubilejai, lūdzām atbildēt uz dažiem jautājumiem 2006. gadā izdotās grāmatas «Jānis Čakste un Jelgava» autorei jelgavniecei Janīnai Šūbertei. Jāpiebilst, ka 12. septembrī pulksten 13 Aučos viņa uzstāsies ar priekšlasījumu Jelgavas Latviešu biedrības un muzeja rīkotajās jubilejas svinībās, kur tiks notiesāts arī prezidenta dzimšanas dienas kliņģeris, ko jau trešo gadu ceps Jelgavas Amatu vidusskolas audzēkņi. – Zinātniskā konference Latvijas Universitātes Mazajā aulā, pieminekļa pamatakmens atklāšana Jelgavā, piemiņas brīži Sesavas baznīcā, Rīgā Meža kapos, dokumentālās filmas demonstrējums Latvijas Televīzijā – tie ir daži sarīkojumi sakarā ar Jāņa Čakstes 140. gadu jubileju, ko atzīmējām pirms desmit gadiem. Šogad skaitlis ir zīmīgāks, taču svinēšana, cik zināms, būs pieticīgāka. Tauta Jāni Čaksti ļoti cienīja. Par to liecina kaut vai tāds fakts, ka 1927. gadā viņu pēdējā gaitā izvadīja ap 150 tūkstošu cilvēku, arī mana māte Franciska Driksna, kas tolaik bija pamatskolniece Andrupenē, spilgti atcerējās šīs sēras. Mūsdienās izveidojusies diezgan liela plaisa starp varu un sabiedrību, un, šķiet, tas noēno arī pirmā prezidenta Čakstes tēlu. Pēc Jelgavas Latviešu biedrības priekšsēža Pauļa Rēveļa un muzeja direktores Gitas Grases ierosmes vairāk nekā piecus gadus, strādājot arhīvos, lasot literatūru, intervējot Čakstes dzimtas locekļus (dzimtas kokā apzinātas 260 personas), izveidoju savu grāmatu. Tās tapšanas gaitā esmu dziļi pārliecinājusies par Jāņa Čakstes īpašo lomu Latvijas vēsturē un reizē arī cilvēcisko sirsnību un vienkāršību. Čakste rakstīja, ka pēc oficiālajām pieņemšanām un citiem valsts prezidentam piedienīgajiem darbiem viņš vislabāk juties, aizbraucot uz Aučiem. Tur kopā ar kaimiņu, apsēžoties uz ežas malas, izrunājušies par to, kas katram sāp. Sava pievilcība ir Artas Dumpes veidotajam piemineklim pie Trīsvienības baznīcas torņa, tomēr tas bronzā izlietais kungs cilindrā, manuprāt, īsti nav Jānis Čakste. Viņš bija tuvāks tautai. – Pieci gadi arhīvos un intervijās. Kādi bija jūsu vērtīgākie atradumi?Viens ir viņa, Maskavas Universitātes Juridiskās fakultātes studenta, diplomdarba kopija, ko man izdevās iegūt, pateicoties krievu kolēģu atsaucībai. Izcilā studenta diplomdarbs bija uzrakstīts skaistā rokrakstā un būtībā iestājās par Baltijas zemnieku tiesībām attiecībās ar vācu muižniekiem. Pārsteigums Čakstes dzimtai bija arī arhīvā atrastais prezidenta dēla Mintauta diploms, beidzot Kurzemes guberņas ģimnāziju. Izrādās, ka, absolvējot šo savulaik prestižāko Jelgavas skolu, viņš bija izpelnījies sudraba medaļu. Taču ne bērniem, ne mazbērniem tas nebija zināms. Šis fakts liecina par dzimtā valdošo neuzbāzību ar saviem panākumiem, kādu var atļauties garā patiesi lieli cilvēki. – Kādēļ Jānis Čakste šodien ir aktuāls? Ja šajos laikos Latvijā būtu pie varas Čakstem līdzīgi politiķi, mēs neatrastos tādā krīzē kā patlaban. Pēc viņa dziļas pārliecības politika nevar būt veikalnieku lieta jeb, mūsdienās teiktu, bizness. Politiķim jāpārstāv pēc iespējas plašāka sabiedrība, nevis kādas atsevišķas saimnieciskas intereses. Tur arī sakņojas Čakstes godīgums, cēlums un autoritāte, kas viņu kā ārpus partijām stāvošu cilvēku divas reizes izvirzīja valsts varas augstākajā amatā. No mūsdienām raugoties, manuprāt, dažos punktos ir novecojusi Čakstes vadībā izstrādātā Satversme, kurā prezidentam ir samērā maza teikšana. Sevišķi tagadējais laiks vedina uz domām, ka to vajadzētu labot. Anekdotisks gadījumsSavas prezidentūras laikā dzīvojot Rīgas pilī, vakaros vectēvs nāca pa Valdemāra ielu uz mūsu dzīvokli skatīties, kā mani liek gulēt. Reiz atceļā viņu apturēja policists: «Dokumentus!» Dokumentu līdzi nebija, un vectēvs teicis: «Es esmu valsts prezidents!» «Katrs var pateikt, ka viņš ir prezidents. Vai nu dokumentus, vai nāciet līdzi uz iecirkni!» sacījis policists. Tā viņš arī sekojis policistam. Iecirknī visi pielekuši kājās, jo Čaksti pazinuši. Tad nu viņš lūdzis, lai jauno policistu nesoda, jo tas apzinīgi pildījis savu pienākumu. No mazmeitas Aijas Čakstes (1924 – 1990) atmiņām Jānis Čakste Jelgavā un rajonā Dzimis 1959. gadā Čakstu Zirņu mājās Lielsesavas pagastā, kristīts Sesavas baznīcā. 1875. – 1882. g. mācības Jelgavā Annas pamatskolā, pēc tam Kurzemes guberņas ģimnāzijā (agrākajā «Academia Petrina») 1886. – 1914. g. darbs Jelgavā Kurzemes guberņas prokuratūrā un zvērināta advokāta prakse 1887. – 1901. un 1904. – 1906. g. Jelgavas Latviešu biedrības priekšnieks 1895. gadā IV Vispārējo latviešu dziesmu svētku rīcības komitejas priekšnieks 1908. gadā par nostāšanos pret Krievijas cara politiku agrārajā jautājumā trīs mēnešus atradies Jelgavas cietumā 1888. – 1914. g. laikraksta «Tēvija» izdevējs un redaktors 1901. – 1909. g. deputāts Jelgavas Domē No laulībā ar Justīni Veseri (1870 – 1954) izaudzinātajiem deviņiem bērniem astoņi dzimuši Jelgavā
