Par “gadsimta cīņu” izsludinātā Latvijas un Igaunijas valstsvienību tikšanās Eiropas čempionāta kvalifikācijas turnīra spēlē svētdien “Arēnā Rīga” mūsējiem noslēdzās ar 1:3 zaudējumu. Mača gaitā tomēr mājinieki pret acīm redzami meistarībā pārākajiem Eiropas Zelta līgas čempioniem turējās cienījami (pa setiem 22:25, 17:25, 25:22 un 25:19), kopā ar teju sešiem tūkstošiem līdzjutēju sarūpējot zālē lielisku atmosfēru. Igauņu krāsas gan, jāatzīst, patriotiskā saliedētībā dominēja arī tribīnēs, tomēr latvieši savējo atbalstīšanā centās neatpalikt, un optimistiska uzmundrinātāja aizrautībā viņu rindas iedvesmoja arī mūspuses faniem pazīstamais bundzinieks Ainārs Janulionis no Ozolniekiem.
– Vīru volejbols “Arēnā Rīga” atgriezies pēc 11 gadiem. Igauņu speciālista Avo Kēla un viņa asistenta Gunta Atara vadītajā valstsvienībā šosezon netrūkst arī citu debitantu, kas Latvijas krāsas tik liela fanu pulka klātbūtnē aizstāvēja pirmoreiz. Vai tev tā arī zināmā mērā nebija debija? – nākamajā dienā jautāju vienam no līdzjutēju “diriģentiem” Aināram.
“Arēnā” jā, bet līdzīga atmosfēra bija arī Eiropas čempionāta kvalifikācijas spēlē 2016. gada rudenī Tallinā. Mūsējo līdzjutēju gan tur bija krietni mazāk – kāds pustūkstotis vai varbūt tūkstotis. Te jau igauņu varēja būt ap trim tūkstošiem. No stacijas cauri Rīgai nāca organizētā kolonnā. Iespaidīgi. Mēs volejbola atbalstīšanā diemžēl esam daudz kūtrāki. Zemgales Olimpiskajā centrā pat – tāda halle, uz spēlēm bezmaksas ieeja, bet atnāk dažkārt pārdesmit cilvēku. Pie tukšām tribīnēm – kāda tur spēlēšana.
– Mūspuses līdzjutējiem esi vairāk pazīstams no mājinieku “ozīšu” cīņām Ozolnieku Sporta namā. Cik ilgs ir tavs bundzinieka stāžs?
Volejbolā ar bungām esmu jau 14 gadu. Sāku Ozolniekos, kad Latvijas virslīgas vietējā komandā vēl spēlēja Andrejs Jamrovskis un pretiniekos bija Inčukalna, Kuldīgas, Cēsu vienības, kādu vairs nav. Devos kopā ar mūsējiem arī uz izbraukuma spēlēm. Ar Andreju arī vairāk saradu, un, kad viņš kopā ar daļu Ozolnieku komandas un treneri Juriju Deveiku pārgāja uz jaundibināto “Biolars/Jelgava” vienību, es “pārcēlos” līdzi.
– Esi piedzīvojis dažādu komandu līdzjutējus dažādās vietās un zālēs. Vai vari salīdzināt un pateikt, kuri tie labākie?
Labākie, kādi vien varēja būt, bija savulaik Ozolniekos. Cilvēkiem patika volejbols, un pilnas tribīnes nāca atbalstīt savu komandu. Nevaru saprast, kā varēja tādas gadiem ilgas volejbola tradīcijas iznīkt. Tagad līdzīga atmosfēra ir Jēkabpilī, kad spēlē mājinieki “Jēkabpils lūši”. Vakar “Arēnā” bija forši, kad fani pavilkās. Čaļiem laukumā arī patīkamāk.
– Dažs labs bungām tuvāk nonācis līdzjutējs sūdzas par troksni. Pats jau laikam esi pieradis?
Pats esmu gan. Ja klusāk – tad jau nav vērts sist. Zinu vajadzīgo ritmu. Ko ar plaukstām var izsist, to arī daru ar bungām. Līdzjutēju attieksme arī ir pārsvarā pozitīva. Šoreiz pat – iekārtojoties kājās stāvēšanai līdzās sēdvietām, saku: man te lielās bungas, vai nekas? Nē, nē, ar lielāko prieku! Vienam blakus sēdētājam arī uzsist iedevu. Cits gribēja kopīgi nofotografēties.
– Vai bungojot izdodas sekot arī pašas spēles attīstībai un notikumiem laukumā?
Skatos līdzi, kā gan ne. Savas komandas mačos dažreiz pat sāku justies kā līdzi spēlētājs un teikt, kas jādara. Saucu: bloku vajag! Citreiz sanāk arī. Pēc spēles čaļiem smeju – esmu slapjāks nosvīdis nekā jūs. Starp lielākajiem pārdzīvojumiem atceros “Biolars/Jelgava” maču 2016. gadā pret “Tauras” par iekļūšanu Baltijas līgas finālistu četriniekā. Ceturtajā setā izdevās atspēlēt divas lietuviešu setbumbas, piektā galotnē vienu un beigās uzvarēt. Bungas sizdams, ticēju līdz pēdējam. Patiesībā tā tas ir vienmēr.
– Vai komanda šos centienus arī novērtē?
Spēlētāji vienmēr ir pateicīgi. Pēc izcīnītām medaļām aicina uz kopbildi. Vakar arī Kudrjašovs īsziņā atsūtīja: paldies, dzirdējām tevi.
– Šķiet, esi manīts ne tikai volejbola mačos.
Vienreiz biju uz futbolu. Tur, jāteic, ir sava kompānija. Kādas trīs reizes esmu uzsitis izšķirošās hokeja spēlēs “Zemgale/LLU” atbalstam. Arī uzreiz atmosfēra cita. Skaņa ledus hallē labāka. Līdzjutēji katram sporta veidam savi. Volejbolā publika it kā klusāka. Par vakardienu to, protams, nevar teikt.
– “Arēnā” ar bungām nebiji vienīgais, cits diriģents arī līdzjutēju darbībām – kā ar to varēji saskaņoties?
Vieta un pienākumi katram savi, jāsaskaņojas vien ir. Ar bungām dažkārt neesmu vienīgais arī virslīgas mačos, kur tāpat sāk izcelties igauņi. Tartu ir sava “blice”, pērnaviešiem arī. Vakar viņus satiku. Ārpus spēles, tāpat kā sportisti, esam draudzīgi.
– Četrpadsmit gadus bungodams, jādomā, ne vienu vien instrumentu esi “piebeidzis”?
Ja kārtīgi vico, ādas bungām noplīst pāris sezonās. Pats salaboju un pārvelku. Jauna kādus 55–60 eiro maksā. Vālītes arī salūst. Vienas pats no koka uztaisīju. Mazās, lielās taures esmu sagādājis, kas tik nav ņemams līdzi. Vakar gāju un domāju – kā to visu aiznesīšu. Bungas ir “Biolara” un arī par savu naudu gādātas. Trīs “sitamos” esmu nopircis, gaidu – varbūt kāds gribēs pievienoties. Vienas jaunas tagad sagādāju – ar pedāli, lai var reizē ar kājām un rokām darboties.
– Tik enerģiskai līdzjušanai vajag izturību. Vai pats kā arī pasporto?
Skolas gados tepat Ozolniekos mazliet nodarbojos ar vieglatlētiku. Tagad uzspēlēju reizi nedēļā amatieru līmeņa futbolu. Rokas it kā pie bungošanas jau pieradušas, tomēr pēc lielākiem mačiem, kā vakar, slodzi vēl kādu dienu jūt.
– Zini jau nākamo “iznācienu”?
Izlasei spēles tagad tikai janvārī. Gaidīšu, kad nākamā mēneša beigās sāksies Baltijas līga. Pārvilkšu pirms sezonas atkal bungām ādu, un – aiziet!
