Tas ir saprotams, ka par šā rudens prioritāti valdība bija izraudzījusies referendumu par Latvijas iestāšanos Eiropas Savienībā.
Tas ir saprotams, ka par šā rudens prioritāti valdība bija izraudzījusies referendumu par Latvijas iestāšanos Eiropas Savienībā (ES). Šim procesam bija atvēlēta gan nauda, gan valdības nedalīta uzmanība. Tik nedalīta, ka radies iespaids – citam nekam vairs nav jānotiek, jo viss jau ir noticis. Izskatās, ka jautājums par reģionālo reformu, kaut arī šonedēļ atsākts skatīt, turpinās buksēt tāpat kā līdz šim. Kārtējo reizi dzirdami vārdi par to, ka patiesībā jau valdība negrasās reformu sasteigt, savukārt pašvaldības apliecina, ka to nedrīkst darīt sasteigti un piespiesti. Vārdu sakot, turpina skanēt jau gadu gadiem dzirdētais.
Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrija ir sagatavojusi piecus dažādu variantu modeļus. Tie paredz, ka varētu veidot 22, 40, 102 un 109 novadus. Kādas priekšrocības ir katram no tiem, neviens vēl tā jēdzīgi un publiski nav paskaidrojis, jo arī acīmredzot pašām pašvaldībām nav īsti skaidrs, ko tās vēlas. Īpaši tiek apcerēts vēl iepriekšējās valdības piedāvātais 102 novadu modelis, kuru šīsnedēļas valdības sēdē mēģināja bīdīt uz priekšu arī pats ministrs Ivars Gaters. Savukārt pašvaldības tam īpaši vis nepiekrīt. Sevišķi tās, kuru budžets tiktu sāpīgi papluinīts, ja tām pievienotu kādu nabadzīgāku.
Aiz batālijām par to, cik patiesībā novadu Latvijā vajadzīgs, pazudis fakts, ka patlaban valstī paralēli tiek veiktas pavisam trīs dažādas reformas. Pirmkārt, visiem zināmā administratīvi teritoriālā reforma, kas paredz veidot novadus, apvienojoties vairākiem pagastiem (piemēram, 102+1 modelis). Tas gan, kā jau minēts, sastopas ar pagastu pretestību, jo tiem nav piedāvāti nopietni un precīzi argumenti, kādus labumus apvienošanās nesīs. Otrkārt, notiek valsts pārvaldes reforma. Paredzēts, ka tās laikā tiks sakārtotas valsts pārvaldes struktūras. Treškārt, valsts iedalījums piecos plānošanas reģionos (piemēram, 4+1 modelis). Šīs reformas mērķis ir sagatavot kopīgus sadarbības projektus dažādu fondu finansējuma piesaistei reģionu attīstības plānu īstenošanai.
Ņemot vērā faktu, ka 20. septembra referendumā tomēr vairums Latvijas iedzīvotāju nobalsoja par ES, ilgāka vilcināšanās vairs nav pieļaujama. Galu galā šoreiz ir runa par tiešām lielu naudu no speciālajiem ES reģionālajiem fondiem. Ja ilgi čammāsimies, tā mums var paiet gar degunu. Pati ES ir precīzi noteikusi savu reģionālās politikas mērķi, proti, panākt, lai iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju sasniegtu šīs savienības vidējo līmeni un būtu vienmērīgi izlīdzināts visos valsts reģionos. Tik tālu tā ir Briseles interese un ietekme, bet, kā to izdarīt, ir katras valsts iekšējā lieta. Pašlaik mūsu valstī, pēc statistikas datiem, iekšzemes kopprodukta (IKP) apjoms uz iedzīvotāju ir tikai 33 procenti no ES līmeņa. Bet aina ir vēl bēdīgāka, ja palūkojas ārpus galvaspilsētas, kur līdz šim koncentrējusies lielākā daļa jau saņemtās ES naudas. Atsevišķos reģionos IKP uz iedzīvotāju nesasniedz pat desmit līdz piecpadsmit procentu no ES līmeņa.
Palūkojoties uz līdzšinējām diskusijām par reformu, jāsecina, ka viedokļi ir balstīti uz vienām vienīgām emocijām. Vārdos jau neviens nenoliedz, ka visu līmeņu reforma ir nepieciešama un nav garumā stiepjama, tikai, kad lietai būtu jānonāk līdz darīšanai, turpinās runas, apspriešanas un pārspriešanas līdz bezgalībai. Taču šoreiz laika diskusijām vairs nav. Balsojot par iestāšanos ES, lielākā iedzīvotāju daļa to darīja ar pārliecību, ka uzlabosies viņu dzīves līmenis.
