Braucot no Jelgavas pa Kalnciema šoseju apmēram pāris kilometru aiz Vītoliņiem un dažus simtus metru pirms pagrieziena uz pareizticīgo klosteri, labajā pusē redzams meža ieloks ar vairākām mājām.
Braucot no Jelgavas pa Kalnciema šoseju apmēram pāris kilometru aiz Vītoliņiem un dažus simtus metru pirms pagrieziena uz pareizticīgo klosteri, labajā pusē redzams meža ieloks ar vairākām mājām. Šo Valgundes pagasta vietu jau vairāk nekā simts gadu sauc par Bulgāriju. Nosaukums gan neparādās pagasta dokumentos, autobusu pieturas nosaukumā, tomēr Zemes dienesta izdotajā kartē ar mērogu 1:50 000 to var arī izlasīt.
No vēstures zināms, ka Krievijas impērijas armijas uzvaras 1877. – 1878. gados karā ar Turciju nodrošināja Rumānijas, Serbijas un Melnkalnes, kā arī Bulgārijas atbrīvošanos no turku jūga. Protams, Krievijas ietekmes nostiprināšanās šajā reģionā nāca ar savām problēmām (kas varbūt ir jūtamās vēl mūsdienu nemierīgajos Balkānos). Tomēr, kas attiecas uz bulgāriem, tad kopš turku janičāru padzīšanas laikiem viņiem pret krieviem attieksme bijusi pat apbrīnojami pateicīga un labvēlīga.
Impērijas ieguvumi šajā kārtējā Eiropas pārdalīšanā, kas prasīja divsimt tūkstošu krievu kareivju dzīvību, bija visai niecīgi. Šī kara dalībnieka gleznotāja batālista Vasilija Vereščagina vairākās vēstures grāmatās reproducētais triptihs “Pie šipkas viss mierīgi”, kas attēlo Balkānu kalnu pārejā ieputināta sargkareivja nosalšanu, rāda spožo uzvaru ēnas pusi. Droši vien gan pie Pļevnas, gan pie Marmora jūras krasta dzīvību zaudēja arī ne viens vien latvietis. Bet tiem, kuru kauliņi nepalika brāļu kapos, cars Aleksandrs II dāvāja atlīdzību. Ja pagājušā gadsimta astoņdesmitajos gados, padomju laikā, Afganistānas kara dalībniekiem partija un valdība deva bez rindas Rīgā dzīvokļus, tad tolaik lielākā vērtība bija zemei.
Pēc neatkarības atjaunošanas pirmais Valgundes pagasta priekšsēdētājs Juris Sīlis, kas bija, kā saka, pie teikšanas laikā, kad visā valstī tika ieviesti personas kodi un sākās zemes reforma, atceras: “Tolaik pagasta iedzīvotāji iesniedza dokumentus, kas pierādītu viņi īpašumu tiesības uz zemi. Tā nu par tā saucamo Bulgāriju pagasta Padomē parādījās cara laikos, XIX gadsimta beigās, izdoti apliecinājumi. Atceros, ka visiem tajā pusē bija noteikta vienāda platība – desmit desetīnu, bet vienām mājām – trīsdesmit desetīnu. Tad nu mēs spriedām, ka tā ir cara dota zeme par piedalīšanos karā. Zaldātiem – mazākie gabali, bet vienam virsniekam – lielākais. Gan jāsaka, ka Valgundes pagastā Bulgārija nav vienīgā vieta, kurai ir kādas pasaules valsts apzīmējums. Es, piemēram, pats dzīvoju pagasta austrumu galā puskilometru no Rīgas rajona robežas. Šis apvidus nezin kāpēc saucas Abesīnija. Manuprāt, to var izskaidrot vienīgi tā, ka Abesīnija jeb Etiopija ir bada zeme. Un arī mūsu zemes auglība ir ļoti maza. Zāle pa vasaru izaug tikai pāris sprīžu garumā. Tad nu varbūt pirms gadiem simts kādi asprāši nosprieduši: “Ja pagastā ir Bulgārija, tad kāpēc nevar būt arī Abesīnija.”
Mājas rindā kā zaldātiņi
Ja paskatāmies kartē, mājas Bulgārijā, kuras šeit ir piecas, novietotas kā zaldātiņi – vienā strīpā. Pelītes, Ruļļi, Auziņas, Bandenieki un Ūdri. Jāpiebilst, ka agrāk bija septiņas mājas, divas tika nojauktas padomju meliorācijas laikos. Visdziļāk meža ielokā ir Ūdri. Šīs ir apkaimē ļoti zināmas mājas, jo tur dzīvo tautas dziedniece Anna Striška – Zakrepska. Kopā šajā labi sakoptajā sētā, kuras pagalmā ir pat izlikts bruģis, mīt deviņi cilvēki – bērni, mazbērni, znots. Visiem darba pietiek turpat Ūdros – gan pie lopiem, gan pie siena. Tomēr Anna tur, kā pati saka, ir ienācēja. Viņa Ūdros sāka dzīvot pēc lauksaimniecības skolas beigšanas pirms gadiem trīsdesmit. Saimniecei vārds Bulgārija saistās ar veco kaimiņu Deģi, kurš pats sen jau aizsaulē, bet kas kaut ko zināja stāstīt par zemes dalīšanu kara dalībniekiem. Ūdru ar ķieģeļiem apmūrētā māja ir apmēram simts gadu veca. Ozolam sētsvidū varētu būt visi trīssimt vai pat piecsimt gadu. Iespējams, ka atstāts pie līduma līšanas.
Kas raksturīgs Bulgārijas zemei? A.Striška – Zakrepska saka: “Šeit ir tikpat kā jūrmalas smilts – dzeltena, plūstoša. Vajag ļoti daudz mēslojuma. Tikai tad kaut ko ārā dabūsiet. Paši gan nevaram sūdzēties. Lauki ir iekopti, raža laba – gan kartupeļiem, gan burkāniem, gan agrāk arī rudziem. Kādreiz mēs Rīgas centrāltirgū gadā realizējām pat pa divām tonnām gurķu. Tagad gan, man šķiet, neviens te tirgum neko neaudzē. Zināmas īpatnības ir klimatam. Tuvāk pie Lielupes rudeņos un pavasaros nav tik stipras salnas, pie mums – meža ielokā – parasti ir par kādiem diviem grādiem vēsāks. Toties, kad uz šosejas un pie upes ir auksts vējš, Bulgārijā ir mazliet siltāks.”
Bulgārijai ir vēl viena īpatnība – meža zvēri. “Man gadījies, ka mežacūkas izrok visus kartupeļus. Atnāk pa nakti brieži un noēd bietes. Turklāt ēd nevis neizravētās vagas, bet tieši tās, kur izravēts. Pa nakti suņus laižam vaļā, bet tas neko daudz nelīdz. Vēl tuvāk mežam, kur agrāk bija Vāveru mājas, tieši šā iemesla dēļ visa zeme stāv atmatā. Kurš tad ies par velti strādāt!” saka A.Striška – Zakrepska.
Par asinīm pirkto nepārdod
Mēģināju noskaidrot, vai Bulgāriju kaut kā ir ietekmējis zemes tirgus? Valgundes pagastā, kas taču nav tālu ne no Rīgas, ne Jelgavas, ir ienākuši turīgāki pilsētnieki, kuri dzīvo, pavada brīvo laiku, bet darbdienās strādā savos birojos piecdesmit vai vismaz desmit kilometru attālumā. Izrādās, Bulgārijā neviens zemi nepārdod. Drīzāk piepērk klāt, jo Aleksandra II piešķirtās platības ir pārāk mazas, lai uz tām saimniekotu.
Viena no mūsdienu bulgārietēm, kura priekšteču pēdas šeit tiešām mītas vēl no turku kara laikiem, ir Silvija Kukaine. Viņa ir apmēram pusmūža gadu kundze, kas kopā ar dēlu dzīvo Auziņās. “Manam vectēvam te bija zeme,” ar lepnumu saka Silvija. Par Balkānu dalīšanu XIX gadsimta beigās viņai ne vectēvs, ne citi radi savulaik diemžēl daudz nav stāstījuši. Bet tā tiešām varētu būt, ka zeme dzimtai ir iedota par nopelniem karā. Auziņas ir rūpīgi sakoptas, šķiet, katra zemes pēda tur tiek uzlūkota ar cieņu. “Mums ir ļoti mīļa šitā pusīte. Tu ej pa savu zemīti un iedomā, ka te taču gājuši tēvs un māte, agrākās paaudzes. Nekur negribētu citur doties,” saka Silvija. Vietas savādā nosaukuma dēļ Silviju intervēt bija nākuši televīzijas raidījuma “Bez tabu” veidotāji. Jautājuši Auziņu saimniecei, vai viņa nedzerot bulgāru vīnu? Taču šajā ziņā nekā īpaša viņai nav. Mājas priekšā ravējot skaisto puķu dobi, neviens līks turkiem atņemts zobens nav atrasts. Kaut arī dzelzs priekškari ir krituši un starp latviešiem ceļotāju nav maz, ne Silvija, ne viņas dēls Bulgārijā nav bijuši. Pirmkārt, to neatļauj materiālā situācija. Kolhoza laikā bija darbs tepat aiz meža netālajā sivēnmāšu kompleksā. Tagad darba nav un, saprotams, ar naudu ir trūcīgi. “Labi, ka ir dēls, un labi, ka var pakustēties – savu mājas soli veikt, govi izslaukt,” Silvija par dzīvi nesūdzas. Šajā ziņā viņai ir prieks par to, ka darbu ceļu būves uzņēmumā “Igate” dabūjis dēls. Viņš agrāk strādāja Valgundes desu cehā, bet pēc tam ilgāku laiku palicis bez regulāriem ienākumiem – ar to vien, ko var dot smilšainais Bulgārijas zemes pleķītis. Tagad cerības uz kaut ko labu ir lielākas.
Atstājot aiz muguras grāvi, kas vijas gar mežmalu no klostera puses, gājējs vai braucējs nonāk Kalnciema šosejas malā. Tur atkal ir dažas mājas, taču Bulgārijā tās vairs neietilpst. Pa šoseju, kā jau tas karstās vasarās nedēļas nogalē pierasts, cita pēc citas brauc automašīnas. Ceļmalā mētājas bezrūpīgu atpūtnieku pa atvērtajiem mašīnu logiem ātrumā ārā palaista draza. Varbūt tiešām kādam ceļā uz jūru te nav nekā ievērības cienīga. Bet tepat blakus dzīvo cilvēki, kuru senči šo mājvietu varbūt ir pirkuši pat par savu asiņu cenu. Katrā ziņā sviedru liets te ir daudz.
