Šovasar «Novadiņš» vairākkārt rakstījis par 1944. gada jūlija un augusta kara notikumiem Jelgavā.
Šovasar “Novadiņš” vairākkārt rakstījis par 1944. gada jūlija un augusta kara notikumiem Jelgavā. Par karotāju gaitām un nodegušo pilsētu stāsta vēstures grāmatas, pieminekļi, zināmas un nezināmas kapu kopas. Taču šoreiz stāsts par to, kā šo laiku pārdzīvoja jauna māmiņa, kuras galvenais uzdevums iznīcības ārprātā bija nosargāt savu 1944. gada 18. jūlijā dzimušo bērniņu. Jāpiebilst, ka viņa šo uzdevumu paveica godam.
Vecā jelgavniece skolotāja Dzidra Ivane par pedagoģi nostrādājusi apmēram pusgadsimtu. Daudziem mūsu lasītājiem un arī šo rindu autoram viņa ir mācījusi latviešu valodu un literatūru. Skolotājas ģimenē izauga četri bērni. Vecākais – dēls Uldis – divas reizes tika ievēlēts par pilsētas mēru, un par viņa pirmajām dzīves dienām arī ir šis stāsts. Viņš, starp citu, lepojas ar to, ka ir dzimis vēl vecajā Jelgavā.
Lielāko mūža daļu Dzidra Ivane nodzīvojusi un arī turpina dzīvot vecāku būvētajā mājā netālu no gaisa tilta uz Elejas pusi Lietuvas šosejas malā. Pagājušā gadsimta divdesmitajos gados tā vieta piekrita Svētes pagastam, taču jau pirmās brīvvalsts laikā, Jelgavai augot, tika iekļauta pilsētas teritorijā. Ar savu nākamo vīru Ēvaldu Dzidra iepazinās, mācoties Jelgavas Skolotāju institūtā. Starp citu, pusaudža gados meitene vēlējās studēt medicīnu, taču, lai tiktu līdz ārsta diplomam, vispirms vajadzēja beigt ģimnāziju. Mācību maksa bija 120 latu gadā. Skolotāju institūtā izglītību varēja iegūt lētāk – par 70 latiem gadā. Ģimenē, kur algotu darbu strādāja tikai tēvs, medicīna kļuva par visai nereālu mērķi.
Jaunībā karš neliekas briesmīgs
Neraugoties uz varas maiņām, 1942. gadā Dzidra kļuva par diplomētu skolotāju. 1943. gadā institūtu pabeidza arī Ēvalds, un abi jaunie jelgavnieki Svētās Vienības baznīcā salaulājās. Skolotāju pāris sāka strādāt Bērzes skolā (slavena ar to, ka bērnībā tur mācījies Kārlis Ulmanis).
“Tolaik es vēl nesapratu, cik karš var būt briesmīgs,” tagad saka sirmā kundze. 1941. gadā fronte Jelgavai pārgāja mierīgi, nežēlīgo ebreju iznīcināšanu arī viņa nebija redzējusi, jo tajā vasarā kopā ar ģimeni, patvērumu meklējot, bija izbraukusi pie radiem Vecsvirlaukas pagastā. 1944. gada vasarā jaunā ģimene gaidīja pieaugumu. Tuvojoties dzemdību dienai, Ivani pārbrauca no Bērzes uz Jelgavu un apmetās Dzidras vecāku mājās Lietuvas šosejas malā.
“Uldis piedzima Jelgavas Sarkanā Krusta slimnīcā 18. jūlija pēcpusdienā desmit minūtes pāri četriem. Drīz sāka pūst trauksmi. Mātes ar zīdaiņiem, kurus tūlīt atnesa, devās uz slimnīcas dārzā izbūvēto patversmi. Pēc brīža trauksmi atsauca, un mēs atgriezāmies palātās. Kādu laiciņu bija mierīgi, līdz atkal pilsētai draudēja bombardēšana. Dakteris Priednieks par to bija ļoti nobažījies, tāpēc, cik vien iespējams, mūs visas izrakstīja. Tā es slimnīcu atstāju kādā trešajā vai piektajā dienā pēc dzemdībām,” atceras Dzidra Ivane.
Naktskreklā ar bērnu rokās
Saprotot draudīgo stāvokli, Ivanu ģimene nebrauca uz Dzidras vecāku mājām, bet apmetās pie Ēvalda radiem Mežaliepās, kas arī atrodas pie Lietuvas šosejas, tomēr apmēram trīs kilometrus no pilsētas robežas. Kādā agrā jūlija vai augusta rītā onkulis pamanīja, ka neliela vācu vienība iebrauc mežiņā un izvietojas šosejas otrā pusē pret Platkāju māju ērbēģi. Pa Elejas šoseju nāca krievi. Onkulim bija skaidrs, ka var sākties apšaude. Taču vācieši novirzījās gar meža pusi uz Jelgavu, kaujas tur nenotika.
“Onkulis gan sakliedza uz mani tā, ka es, kā no gultas cēlusies, naktskreklam uzmetusi vīra māsas mēteli, kopā ar pārējiem steigšus devos uz Ruļļu kalniem, kas atrodas nostāk no galvenajiem ceļiem. Uldim bija sagatavots pūriņš, taču tas steigā tika atstāts Mežaliepās. Visas drēbītes un autiņi, ko vēlāk gandrīz gadu ilgajā bēgļu ceļā līdz Vācijai un atpakaļ sadabūju, bija labu cilvēku dāvināti,” stāsta Dzidra Ivane.
Tajās dienās Ruļļu kalnos bija apmetušies daudzi jelgavnieki. Ar jaundzimušo nācās nakšņot zem klajas debess, taču laiks, kā jau vasaras viducī, bija silts. Jelgava izskatījās kā liela dūmu sēne. “Pār mums lidoja valsts bankas dokumenti (šī iestāde atradās Akadēmijas ielā apmēram tur, kur tagad Meža fakultāte – red.). Varēja, piemēram, izlasīt rēķinu, kas bija rakstīts Pauniņam vai Krūmiņam. Taču, tiklīdz papīra plēnei pieskārās, tā pārvērtās pelnu putekļos,” saka skolotāja.
Kara laika anekdote
Jaunajai skolotāju ģimenei Bērzē bija palicis dzīvoklis. Kad kaujas mazliet pierima, viņi kopā ar Dzidras māti turp arī devās. Drīz Bērzē no Glūdas stacijas ieradās Dzidras tēvs, dzelzceļa konduktors. Viņš, par laimi, Jelgavas stacijas sabombardēšanas laikā bija reisā uz Liepāju. Taču drīz vien fronte pārsviedās tieši uz šo pagastu. Bērzes dzirnavu kanāla labajā krastā nostiprinājās padomju karavīri, kreisajā palika vācieši. Mācītājmuižas biezajos mūros bija meklējušas patvērumu vairākas bēgļu ģimenes, kā arī vietējie skolas darbinieki.
Saspringtajā frontes tuvumā kādu nakti gadījās pārpratums, kas beidzās labi un kuru vēlāk Bērzē stāstīja kā anekdoti. Dzidra Ivane atceras: “Divi vācu izlūciņi, varēja redzēt, nesen iesaukti zēniņi, kādu nakti ar lukturi gāja pa mācītāja muižas pagrabiem un jautāja: “Ivan nicht?” (Vai Ivana nav? – vācu val.) Viens no bēgļiem, tas nebija šejienietis, tūlīt norādīja uz manu vīru, ka, lūk, kur Ivans esot . Nezinu, vai šis uzrādītājs gribēja kaut kā izkalpoties vai arī nesaprata, kāpēc vācieši tā prasa. Labi, ka mums blakus trāpījās kolēģe – Bērzes skolas vācu valodas skolotāja. Viņa tad karavīriem izskaidroja, ka manam vīram tāds ir uzvārds un tam nav nekāda sakara ar to kara laika žargonu, kur vācieši krievus sauca par “ivaniem”, bet krievi vāciešus – par “fričiem”. Tie zēni nosmējās, atmeta ar roku un aizgāja gar Bērzes krastu.”
Mājup caur Vāciju
Frontes pozīcijas nemainījās ilgāku laiku. Kādā artilērijas apšaudē gadījās, ka šrapnelis ķēra mācītājmuižas parka egles galotni, kas krītot nosita vienu no bēgļiem. Vācieši pavēlēja visiem civiliedzīvotājiem žandarmu apsardzībā kājām doties uz Tukumu. Tālāk ar vilcienu bija ceļš līdz Ventspilij. 1945. gada 3. janvārī Dzidra kopā ar vīru, dēlu un vecākiem vācu kuģī atstāja Latvijas krastu. Jūrā draudēja mīnas, zemūdenes, tomēr bēgļiem izdevās nokļūt Austrumprūsijā un pēc tam Meklenburgā.
“Domāju, ka Uldis ir dzimis ar laimīgu zīmi. Kara šausmās mums visur ceļš pašķīrās. Laime, ka man ar trako uztraukumu krūtīs bija piens. Citas mātes raudāja, ka nav ar ko barot bērnus, un, zināms, bēgļu gaitās daudz zīdainīšu nomira. Es tolaik varēju pabarot gan Uldi, gan vēl vienu meitenīti, kas ceļoja mums blakus. Dievs stāvēja klāt. Saki, ko gribi, bet kaut kas mūs glāba,” secina skolotāja.
Kara beigās Ivanu ģimene nokļuva padomju zonā. Turpat blakus vairākas latviešu ģimenes naktī aizlavījās līdz angļu zonai un nokļuva Rietumos. Tomēr Dzidras māte, kas Pirmā pasaules kara laikā bēgļu gaitās bija dzīvojusi Maskavā, stingri pastāvēja uz to, ka jāpaliek pie krieviņiem, kas taču ir sirsnīgi un izpalīdzīgi. Tas arī bija visizdevīgāk, lai tūlīt dotos mājās. Par brīnumu, savu māju Dzidras vecāki atrada neskartu. Vienīgi to vietējā vara jau bija izsludinājusi par bezsaimnieka mantu, tādēļ tā bija pilna ar cilvēkiem, kas palikuši bez pajumtes. Dzidras tēvam nācās attiesāt savu māju, kas, pateicoties kādai godprātīgai pirmskara laika īrniecei, arī izdevās.
