Rakstnieku fantāzijās izlolotās laika mašīnas un ceļojumi uz tālām, dīvainu būtņu apdzīvotām planētām uzkurina tieksmi ticēt, ka gan jau ir ceļi, kā tikt kādā citā Visuma nostūrī.
Rakstnieku fantāzijās izlolotās laika mašīnas un ceļojumi uz tālām, dīvainu būtņu apdzīvotām planētām uzkurina tieksmi ticēt, ka gan jau ir ceļi, kā tikt kādā citā Visuma nostūrī. Galu galā, zemnieki taču atrod savos labības laukos neizprotamas izcelsmes «norullētus» laukumus. Varbūt tomēr kādai jokainai īpatņu saujiņai izdevies klusām nokļūt uz mūsu zilzaļās planētas un tikpat nemanāmi ātri nozust? Tātad jābūt ceļiem, kā to varētu paveikt arī cilvēki.
Šis jautājums jau daudzus gadu desmitus nodarbina fiziķu prātus. Alberta Einšteina relativitātes teorija pieļauj, ka Visumā pastāv tuneļi, caur kuriem iespējami virsgaismas ātruma ceļojumi. 1957. gadā amerikāņu zinātnieks Džons Arčibalds Vīlers, kas jau iepriekš ieviesis Melnā cauruma jēdzienu, salīdzināja šos tuneļus ar tārpu izēstiem caurumiem ābolā. Tā arī šis nosaukums iesakņojās kā «tārpu caurumi».
Zinātnieki cer, ka reiz kosmiskie kuģi iemācīsies izmantot tos un līdzīgi tārpiem no punkta A līdz punktam B nokļūs, nevis lienot pa ābola virspusi, bet gan «izgraužoties» tam cauri. Tomēr ir nepieciešami vairāki priekšnoteikumi, lai šāds «pasākums» izdotos. Pirmais un galvenais – pierādīt, ka šie «tārpu caurumi» vispār eksistē. Pagaidām tam nav nekādu pierādījumu.
Tomēr šīs iespējamās Visuma ejas ir zināmās fizikas loģisks turpinājums, un šis apstāklis ļauj fiziķiem turpināt būvēt sapņu tuneļus. Turklāt zinātnieku pieredze liecina: ja dabas likumi kaut ko pilnībā neizslēdz, tātad tas dabā eksistē. Pat tādas «eksotiskas» lietas kā antimatērija, metāliskais ūdeņradis un Melnie caurumi, kas sākotnēji «radušies» uz izcilu fiziķu rakstāmgalda.
Pieņemot, ka Visuma «tārpu ejas» pastāv, kosmosa kuģu ceļošanai nepieciešams, lai tās būtu stabilas. Gravitācijas spēkam tajās jābūt nelielam, un kosmiskā kuģa ceļošana cauri kādam no tuneļiem drīkstētu turpināties ne ilgāk kā gadu.
Zinātnieku praktiskais uzdevums saistīts ar «tārpu caurumu» pielāgošanu ceļošanai. Fiziķi apcer, ka vislabāk kosmisko ceļojumu vajadzībām būtu modificēt jau esošu tuneli, kas radies Lielā sprādziena rezultātā. Vienīgais mīnuss – šādu tuneli ir gandrīz neiespējami vadīt, jo tā virziens jau ir izveidojies.
Starpzvaigžņu ceļojumu entuziasti nenokar degunu, pat pieļaujot domu, ka nekādi «tārpu caurumi» Lielā sprādziena laikā nav radušies. Zinātnieki cer, ka var pamēģināt tos radīt pa otram lāgam, ejot klasiskās fizikas ceļu un ieliecot laiku kā plastilīna masu. Teorētiski Visuma tuneli šajā masā varētu «vienkārši» iemīcīt. Šāda metode laiku tiktāl «sašķobītu», ka kļūtu iespējami pat ceļojumi tajā.
Pagaidām gan nevienam zinātniekam nav izveidojies reāls priekšstats par to, kā varētu izveidot kosmiskiem ceļojumiem tik nepieciešamos tuneļus. Ja arī tiktu atrasts kāds «tārpu caurums», tas tikai atraisītu problēmu maisu. Zinātnieki saskartos ar galvenajām grūtībām – mēģinājumu stabilizēt šo caurumu. Vienīgā iespēja, lai tunelis visu laiku būtu caurbraucams, ir to «izoderēt» ar pagaidām neeksistējošu matēriju, kas cauruma sienas spiestu prom vienu no otras. Fiziķi šo fantāzijās eksistējošo «drēbi» sauc par eksotisko matēriju. Piemēram, Visuma tunelim, kura diametrs būtu tikai viens metrs, nepieciešama eksotiskās matērijas masa, kas līdzinātos milzu planētas Jupitera masai. Teoretizējot par Visuma tuneļu eksistenci un to pielāgošanu cilvēku vajadzībām tālu planētu un zvaigžņu izzināšanā, zinātnieki klusībā lolo cerības arī par piekļūšanu mistiskajiem melnajiem caurumiem. Ar tuneļu palīdzību varētu izpētīt šīs kosmiskās gravitācijas lamatas un – pats galvenais – atgriezties mājās sveikiem un veseliem. Turklāt tuneļu «būvniecībai» un kuģu uzpildei nepieciešamo enerģiju un matēriju varētu izsūknēt no Melnajiem caurumiem. Tādā veidā vismaz daļa problēmu tiktu atrisināta. Tagad tik «ābolā» jāmeklē caurums.
