Mūsu valsts 85. gadadienas priekšvakarā vienīgais jelgavnieks starp Triju Zvaigžņu ordenim un tā goda zīmēm nominētajiem izcilajiem cilvēkiem ir arhitekts, savulaik arī Jaunsvirlaukas pamatskolas direktors Tālivaldis Pavārs.
Mūsu valsts 85. gadadienas priekšvakarā vienīgais jelgavnieks starp Triju Zvaigžņu ordenim un tā goda zīmēm nominētajiem izcilajiem cilvēkiem ir arhitekts, savulaik arī Jaunsvirlaukas pamatskolas direktors Tālivaldis Pavārs. Stipra personība, kas spējusi pārvarēt sava laika grūtības un visu dzīvi radoši strādāt. Tieši kā ordeņa devīzē teikts: “Caur ērkšķiem uz zvaigznēm.”
Pats Triju zvaigžņu ordeņa Zelta goda zīmes kavalieris, uzzinot par savu apbalvošanu, bijis izbrīnīts. “Ziņām” viņš teica: “Mani neviens par šādu lietu nebrīdināja. Saņēmu pa pastu lielu konvertu, uz kura bija rakstīts, ka tas nāk no Valsts prezidentes kancelejas. Nodomāju: “Ak kungs! Kāds man sakars ar prezidentes kanceleju!” Attaisīju vaļā, un tur iekšā vēl viena aploksnīte no Triju Zvaigžņu ordeņa domes ar diviem ielūgumiem uz 17. novembrī Rīgas Latviešu biedrībā paredzēto apbalvojumu pasniegšanas ceremoniju. Es domāju, ka to izstrādājuši agrākie Jaunsvirlaukas septiņgadīgās skolas puikas akadēmiķis Jānis Freimanis, žurnālisti Gunārs Jākobsons, Voldemārs Hermanis un citi. Kad šogad vasarā pulcējāmies Staļģenē grāmatas – atmiņu krājuma “Mūsu jaunu dienu zeme – Jaunsvirlauka” prezentācijā, tiku izjautāts par savām dzīves gaitām, kas droši vien tika izmantots, lai iesniegtu pieteikumu ordeņa domei.”
Tālivaldis Pavārs dzimis 1918. gadā bēgļu gaitās Maskavā. Viņš nāk no trūcīgas ģimenes, kurā māte atraitne uzaudzināja trīs dēlus. Bērnības, agras jaunības gados, dzīvojot Jēkabpils apriņķa Lielzalves muižā un mācoties Zalves pamatskolā, Tālivaldim radās doma kļūt par mūziķi. Vijoles un mandolīnas spēli viņš bija apguvis pie sava aizrautīgā dziedāšanas skolotāja Lapsas. Tomēr konservatorijas durvis jaunajam censonim palika slēgtas. “Tādā gadījumā varbūt vajag mēģināt iet uz Jelgavas Skolotāju institūtu. Tur arī būs daudz jāstudē mūzika,” Zalvē mierināja dziedāšanas skolotājs.
1936. gadā Tālivaldis Pavārs ieradās Jelgavā. Tiešām topošajiem skolotājiem kā obligātie mācību priekšmeti bija klavieres, ērģeles, turklāt arī viens mūzikas instruments pēc pašu audzēkņu izvēles. Puisis no Zalves Jelgavā izrādījās labākais institūta vijolnieks. Jelgavas Skolotāju institūta gaisotnē uzplauka jau vecāko kursu audzēkņa Tālivalža un jaunās angļu valodas pasniedzējas Margas mīlestība. Pāris saskanīgā laulībā nodzīvoja sešdesmit gadu, līdz 2002. gadā Marga aizgāja aizsaulē.
Skola – kā patvērums
Tālivaldis Pavārs Skolotāju institūtu pabeidza 1942. gadā. Nākotnes izredzes tolaik bija neskaidras, tādā situācijā viņš nolēma turpināt izglītību – studēt arhitektūru Latvijas Universitātē. Teic, ka arhitektūra ir sastingusi mūzika. Un tiešām tajā Pavāra kungs sajuta savu aicinājumu. Viena studija gada laikā viņš nokārtoja vairāk ieskaišu un eksāmenu, nekā no viņa prasīja. Taču tad draudēja iesaukšana leģionā. Ar institūta paziņu palīdzību Tālivaldis no vācu armijas tika vaļā. Divus mēnešus gan vajadzēja vilkt leģionāra formu Rīgā – Krusta kazarmās apgūt karavīra lietas, bet tas arī viss.
Drīz atkal viena okupācija nomainīja otru. Jelgavai degot, aizgāja bojā Pavāru dzīvoklis, taču ģimene jau gaidīja savu pirmdzimto un vajadzēja domāt, kur rast drošu pamatu. Atceroties šo laiku, Pavāra kungs saka: “Mums nebija kur sprukt, un es tūlīt pat 1944. gadā pieteicos Jelgavas Izglītības nodaļā par skolotāju. Tur uzreiz mani nozīmēja par Jaunsvirlaukas septiņklasīgās skolas direktoru. Bija gan jādodas uz Rīgu – uz kompartijas centrālo komiteju, kur biedrs Kalnbērziņš, interesējoties par manu izglītību, neizpratnē pārjautāja: “Vai tad tāds Jelgavas Skolotāju institūts vispār ir?”
“Mēs nebijām pagrīdnieki”
Šopavasar iznākušās atmiņu tēlojumu grāmatas “Mūsu jauno dienu zeme – Jaunsvirlauka” sastādītājs akadēmiķis Jānis Freimanis raksta: “Vara bija iecerējusi Jaunsvirlaukā kā visur citur vecās skolas vietā radīt jaunu padomju tipa skolu. Tomēr daudzviet, arī šeit, LPSR iestādēm šis konkrētais politiskais mērķis uzreiz neizdevās. Visur vēl spēka gados bija pirmskara un vācu gados augušie pedagogi, kas jauno ideoloģiju sev iemocīja tikai ar laiku.”
Savukārt Tālivaldis Pavārs par šo laiku piebilst: “Mēs nebijām nacionālisti pagrīdnieki, taču savā skolā kaut kā klusībā noturējām ļoti nacionālu garu. Toreiz vajadzēja būt pionieriem un komjauniešiem – bez tā nevarēja. Taču viņi, skolotāja Vladislava Stafecka (tagad dzīvo Ozolniekos) vadīti, organizēja sporta sacensības, vingrošanas skates, un tam nebija komunistiskās ideoloģijas pieskaņas. Lai jaunieši neaizplūstu kaut kur pa kreisi, ļoti daudz darbojāmies mākslinieciskā virzienā. Piemēram, iestudējām latviešu literatūras klasiķu lugas, pat Raiņa “Zelta zirgu”. Mēs vadījāmies pēc Bībeles principa: “Dod Dievam, kas Dievam pienākas, un ķeizaram, kas ķeizaram pienākas.” Protams, bija savas nodevas varai, taču “Dievam dodamo” katrs skolotājs deva pēc savas sirdsapziņas, kurai okupācijas vara nevarēja piekļūt.”
Jaunsvirlaukas septiņgadīgās skolas skolotāji bija ļoti prasmīga komanda. Kaut vai, piemēram, direktora kundze Marga, kas mācīja angļu valodu. Viņa Latvijas brīvvalsts laikā bija papildinājusi Rīgā Angļu institūtā gūtās zināšanas pašā Anglijā. Sešdesmitajos gados viņa kļuva par pasniedzēju Latvijas Universitātes Svešvalodu fakultātē. 1948. gadā direktors nebaidījās pieņemt darbā par botānikas skolotāju 1941. gada 14. jūnijā izsūtīto Olgu Cīruli. Minētās grāmatas atvēršanas svētkos pēc vairāk nekā piecdesmit gadiem bijušie audzēkņi sirsnīgi atcerējās Skaidrīti Burkāni, Alisi Berzinsku, Vladislavu Stafecki un vairākus citus pedagogus. Arī vismaz tuvējā apkārtnē nebija “čekas” ziņotāju par to, ka Jaunsvirlaukas skolā bija saglabāta Latvijas laika bibliotēka ar Aleksandra Grīna “Dvēseļu puteni”, Edvarta Virzas “Straumēniem”. Bet svinīgajā aktā 1944. gadā pēc vietējā partorga Jēkaba Būmaņa ieteikuma tika dziedāta “Dievs, svētī Latviju!”. Saprātīgais vīrs teicis: “Ja nav jaunas, tad jādzied vecā himna.”
Skolēnu sekmes bija labas, un 1951. gadā Jaunsvirlaukas skolas direktoru uzaicināja strādāt rajona Izglītības pārvaldē. Taču tad nejauši “čekas” rokās nonāca fotogrāfija, kur Tālivaldis Pavārs ir leģionāra formā. Kara laikā tā bija tapusi gadījumam, kā viņš pats saka,”ja aizsūta uz Volhovas purviem un nekas cits no tevis pāri nepaliek”. Toreizējā izglītības ministra Viļa Samsona reakcija bija asa – ne skolā, ne, protams, pārvaldē Tālivaldis Pavārs vairs strādāt nevarēja. Trīsdesmit trīs gadu vecumā viņam vajadzēja atkal sākt no nulles.
Karjerā vēlreiz no nulles
Stāstot par savu dzīvi, Tālivaldis Pavārs daudzviet runā par pirms gada aizsaulē aizgājušo dziļi saprotošo, strādīgo sieviņu un čaklajiem bērniem. Ģimenes atbalstīts, viņš šādā atstumta cilvēka situācijā atsāka ceļu uz jaunu zināšanu virsotni – iestājās Latvijas Universitātes Arhitektūras fakultātē, kur nu vajadzēja studēt sešus gadus. Veiksmīgi sagadījās, ka 1958. gadā, studijas beidzot, Tālivaldi Pavāru uzaicināja uz Jelgavu toreizējais pilsētas galvenais arhitekts Ādolfs Krūmiņš (pēc viņa projekta ir uzbūvēts arī Jelgavas kultūras nams). Projekti tolaik bija tipveida. Pilsētas arhitektu uzdevums bija pieskaņot tos apkārtējai videi. Par pilsētas galvenā arhitekta vietnieku Tālivaldis Pavārs nostrādāja piecpadsmit gadu. Par šo laiku viņš piebilst: “Es diezgan bieži rakstīju un zīmēju Jelgavas laikrakstam, kur žurnālists Šmits mani aicināja sagatavot publikācijai materiālus par to, kā projektā izskatās viena vai otra pilsētas iela, skvērs. Arhitektoniski pats vērtīgākais tolaik bija Jelgavas pils atjaunošana. Mierīga, labi nogūlusies ir Meža fakultātes ēka pretī muzejam. Esmu gandarīts, ka izdevās glābt no uzspridzināšanas tagad ar draudzes spēkiem atjaunoto Sv.Sīmaņa un Annas pareizticīgo katedrāli. Pret spridzināšanu protestēja Lauksaimniecības akadēmijas pasniedzēji, kas brīdināja, ka tad var ciest tuvumā stāvošās ēkas. Jāatzīst, ka arī kļūdu mūsu darbā bija daudz. Taču tam bija objektīvi apstākļi. Pēc kara kompartija stingri sekoja tam, lai ātrāk novāktu drupas. Ar to it kā varēja parādīt, cik aši padomju vara spēj atgūties no kara sekām. Protams, atjaunot karā cietušu oriģinālu namu ir daudz grūtāk nekā tās vietā uzcelt kādu tipveida būvi. Sapulcēs es izcēlos ar to, ka mīlēju runāt latviski. Dažkārt man aizrādīja, ka tā darīt nevajadzētu, jo tas vai cits klātesošais biedrs mūsu valodu nesaprotot.”
Runājot par mūsdienu Jelgavas jaunbūvēm, Tālivaldis Pavārs neizprotoši skatās uz lielveikalu, kas nepilna gada laikā tapa starp Katoļu un Pasta ielu. “Pilsētiņa ir maza, un mums nav daudz vietas, kur varētu kaut ko nelielu un skaistu uzlikt. Pensionārs uz tādu veikalu diez vai ies, bet jaunie un vidējā paaudze ar automašīnām varēja pabraukt pāris kilometru tālāk. Vai tad tā ir arhitektūra, ja nokrāsots viens vai otrs panelis, un kā tas būs, ka pretī poliklīnikai kūpinās līdz pat četrsimt automašīnu!? Kinoteātris “Zemgale”, kas gan nav nekāda klasika, tagad tur paliek vientuļš. Vai tad tiešām nekādas celtnes ar dziļāku nozīmi bez sešdesmitajos gados būvētā kultūras nama pilsētai vairāk nevajag?” retoriski jautā vecais arhitekts. Tālivaldis Pavārs cer, ka beidzot izdosies pie Čakstes pieminekļa atjaunot Sv.Trīsvienības baznīcas torni, pret kuru savulaik esot “atsities” ne viens vien arhitekts.
***
No Triju Zvaigžņu ordeņa statūtiem
Apbalvošanas ierosinājumi iesniedzami valsts valodā. Ierosinājumā par apbalvojuma pretendentu jābūt šādām ziņām:
1) vārds, uzvārds, dzimšanas gads un amats vai nodarbošanās;
2) dzīves apraksts;
3) nopelnu apraksts, par kādiem lūdz apbalvot.
Ja ierosinājuma iesniedzējs ir individuāla persona, tai jāsniedz par sevi šādas ziņas:
1) vārds, uzvārds un nodarbošanās;
2) pilna adrese.
Piezīme. Ordeņa dome neizskata ierosinājumus, kuru autors lūdz apbalvot pats sevi.
Ordeņa domes sēdes ir slēgtas, un debates nav izpaužamas.
