Rīt visas Latvijas dejotāji atvadīsies no Zemgales deju ķēniņa Viļa Ozola. Pirms vairākiem gadiem izcilais horeogrāfs kādā intervijā man stāstīja, ka lēģerī viņam bijis plaušu karsonis. Viņš aiznests «mirstamajā» istabā, bet pagājusi nakts, jaunais ķermenis atguvies un Valgundes pusē dzimušais jauneklis atkal ienests pie «dzīvotājiem». «Daudz kas dzīvē pārciests un sasniegts,» toreiz sacīja horeogrāfs, piebilstot, ka nav «ne par mata tiesu sliktāks» par brāļiem Kokariem, tikai diriģenti ir redzamāki par deju virsvadītājiem, tāpēc viņiem koncertos tiek daudz vairāk ziedu.Visu šajā dzīvē mēģinām izdzīvot caur salīdzināšanas prizmu, diemžēl dažreiz arī skalā «dzīvākais starp mirstošajiem». Katru gadu rezumējam, vērtējot to uz iepriekšējo fona. Izrādām cieņu aizgājējiem. Šogad Latvijas kultūras telpa līdz ar Vili Ozolu zaudējusi arī Imantu Kokaru, arī Artūru Ēķi. Noslēdzoties viņu mūža ciklam, jaunu dzīvi, jau bez saviem radītājiem, sāk viņu mantojums – dejas, lomas, vadītie kolektīvi un kori.Bet dzīves ritenis turpina velties. Ar citu cilvēku radītām emocijām, izsapņotām dejām un aranžējumiem. Un, iespējams, dažreiz, lūkojoties kā caur lupu, nepamanām, ka šodien un šeit radītais nemaz neatpaliek no tiem lielajiem mākslas darbiem, kurus esam pieraduši apjūsmot agrāk. Nenoniecinot izcilo piemiņu, varam priecāties par jaunajiem talantiem, kas daudziem no mums dažkārt ir pat tuvāki, jo mācījāmies vienā skolā vai dalījām vienu pagalmu. Dzīve turpināsies arī pēc pēdējām uguņošanas zalvēm, katrs turpināsim radīt. Un sajūsmas vērti lolojumi būs. Varbūt vērts salīdzināšanas prizmu nolikt malā?
