Pēteris Baranovskis: «Pirmajā dienā gribēju zvanīt mazdēliem, lai brauc pakaļ un ved mājās»
No Tērbatas caur Ērgļiem, Koknesi, Siguldu, Rīgu, Jūrmalu līdz Dundagai – pa ceļu, ko kājām veicis Tērbatas universitātes students, vēlāk izcilais sabiedriskais darbinieks un folkloras vācējs Krišjānis Barons (1835 – 1923) uz mājām Dundagā, 7. jūlijā devās 35 biedrības «Pēdas LV» rīkotā velopārgājiena «Barona taka» dalībnieki. Vairums no viņiem piedalījās atsevišķos posmos, taču astoņi veica visu tūkstoš kilometru distanci. Starp tiem, kuri 23. jūlijā finišēja Dundagā, bija arī septiņdesmit divus gadus vecais uzņēmējs Pēteris Baranovskis no Jaunsvirlaukas pagasta Mežciema. «Tas bija viens no maniem Everestiem – augstākajiem dzīves sasniegumiem,» saka P.Baranovskis. Pēc finiša viņš jūtas labi, braucot esot zaudējis kādus piecus kilogramus svara. Vidējais velosipēda ātrums bijis 15,5 kilometri stundā, ik dienu veicamais attālums – 64,5 kilometri. Maksimālais ātrums (Igaunijā Otepē no kalna) – 49,9 kilometri stundā, bet garākais posms pagājušosvētdien – no Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja Rīgā līdz «Cinevillai» pie Slampes – 92 kilometri. Jaunie iztrakojas un pierimstSaņemties uz dalību «Barona takā» viņu mudinājusi jau kopš bērnības lolotā vēlme apceļot Latviju. «Šajā sezonā es jau biju nobraucis 428 kilometrus, tā ka nevarētu teikt, ka uz «Barona taku» būtu devies bez pieredzes. Tomēr brauciena sākums Tartu, kad visi jaunie centās izrādīties, cik nu kurš ir stiprs, man bija par grūtu. Kopā ar tehniķi astoņdesmit vienu gadu veco Edgaru Rači, kas tiešām azbesta vīrs, braucām pēdējie. Likās, ka būšu citiem par kavēkli un jādodas mājās. Nākamajos rītos cēlos un izbraucu agrāk, lai varētu dienas galapunktā finišēt kopā ar pārējiem. Taču drīz vien lielie skrējēji pierima un es sāku turēties brauciena dalībnieku vidusdaļā,» stāsta velotūrists. Apmēram astoņdesmit procentu maršruta gājis pa neasfaltētiem lauku ceļiem. Ar pilsētas velosipēdu kalnos grūtiPārgājiena koordinators Kultūras un ekonomikas augstskolas students Gatis Dzērve-Tāluts teic, ka Pēteris Baranovskis viņam liekas kluss, mierīgs un ļoti izturīgs vīrs, kurš nevienā brīdī nav licis manīt, ka viņam ir grūti. Viņa trīsātrumu amerikāņu pilsētas velosipēds Ziemeļigaunijas un Vidzemes kalniem bijis ļoti nepiemērots. Pārējie braucēji to iesaukuši par «atšķaidītā piena vedēju». Tomēr, par spīti tam, grūtības izturējis. P.Baranovskis teic, ka katrs rīts sākts ar auzu putru, ceļā daudz lietojis vitamīnus. Trīs dalībnieki piedzīvojuši smagus kritienus, taču Pēteris ar savu pieredzi izbraucis labi. Arī velosipēdam nav bijis roka jāpieliek – tikai pāris reižu noslaucījis putekļus. «Taisni brīnums, bet visu ceļu mums pūta pavējš,» piebilst Pēteris. Jumaros – septītā paaudzePārgājiena dalībnieku kultūras programmā bijušas meistarklases tautas medicīnā, dziedāšanā, zīmēšanā, kā arī koku stādīšana. Finišā Dundagā tautisko dzīvesziņu ar moto «Liku bēdu zem akmeņa» mācījusi folkloriste un eksprezidente «Barona takas» patronese Vaira Vīķe-Freiberga. Koncertā Dundagas brīvdabas estrādē uzstājies arī Jelgavas Tirkīza koris. P.Baranovskim ļoti paticis K.Barona mātes mājās Dundagas pagasta Jumaros, kur dzīvo jau septītā dzimtas paaudze un kur velobraucēji labi pacienāti. Kopā ar savu līdzjutēju «Zemgales Ziņu» velopastaigu dalībnieku skolotāju Hariju Seksti Pēteris nofotografējies vecās Kubalu skolas solā. Tur mācījies K.Barons. Biedrības «Pēdas LV» prezidente «Barona takas» idejas autore Vita Jaunzeme teic, ka doma par velobrauciena rīkošanu viņai radusies no Dundagas novadpētnieces Ainas Pūliņas pierakstītā nostāsta par to, ka 24 gadus vecais K.Barons, būdams Tērbatas universitātes matemātikas un astronomijas students, kājām nācis uz Dundagu. Iespējams, ceļā, tiekoties ar dažādu novadu ļaudīm, viņam radušās domas par tautas dziesmu vākšanu un iecere pirmajai Latvijas ģeogrāfijas grāmatai. Velomaratons «Barona taka» šogad notika astoto reizi.
