Ļoti ceru, ka jaunās dienas rūpes un satraukumi vēl nav padzēsuši smaidiņus par vakardienas jeb 1. aprīļa mājas jokiem. Tos varēja manīt arī sabiedriskajā dzīvē. «Dienas Bizness» ziņoja par Rīgas Domes lēmumu pārdot un privatizēt nesamērīgi dārgo un taču vēl nepabeigto Dienvidu tiltu, tā pašvaldība cerot iegūt līdzekļus tramvaja biļešu cenu samazināšanai. Jauki!
Vakar radio, klausoties draudīgo ziņu par obligātā dienesta atjaunošanu Lietuvā, pašam ienāca atmiņā astoņdesmito gadu jaunība, kad, protams, prettiesiski biju iesaukts okupācijas armijas karaspēkā. Toreiz netrāpījās nokļūt Afganistānā, bet gan mierīgajos Krievijas dienvidos pie turku robežām. Maigs, silts pavasara vakars. Kazarmās vienā stāvā kopā kādi septiņdesmit puiši, liela daļa diezgan temperamentīgi kaukāzieši. Pulksten 22, kā bija noteikts dienas režīmā, šķiet, neviens netaisījās iet gulēt. Dežurēja vecākais praporščiks, kurš neizcēlās ar militāru stāju. Daži pat ņēmās viņu ķircināt: «Vai atļausiet pirms gulēšanas vēl to vai šito? Varbūt darīsim tā?» Te piepeši dežurantam «pietika». Viņš, šķiet, cik vien skaļi spēja, nosēcās: «Vai iespējams sekss pilsētas centrālajā laukumā?» Kustība norima. «Nu gan pajautāja!» Interesanti pat tad, ja tev līdzšinējā dzīvē kārtīga seksa nav bijis. Kāds varbūt uz mirkli atcerējās, kā izskatās dzimtās, sen neredzētās pilsētas centrālais laukums. Priekšnieka autoritāte bija atgūta. Nu jau krietni godbijīgākā gaisotnē dežurants skarbi pats arī atbildēja: «Nē, nav iespējams!» Vēl pēc pauzes jau klusumā viņš paskaidroja: «Tāpēc, ka tur pārāk daudz padomdevēju!»
1. aprīļa joki tomēr ir nopietna lieta. Šodien tas ir kods, kas saprotams nesalāgojamu politisko uzskatu un pat dažādās frontes pusēs. Caur gaišiem smiekliem taču nāk cilvēcība. ◆
