Vēl aizvien skolotājas Mirdzas Grantas audzinātie «sacenšas», kurš bijis mīļāks
Aiz Kalnciema vidusskolas skolotāju mājas dzīvokļa durvīm, kur mitinās Mirdza Granta, nodip aši soļi. Atverot durvis, atklājas, ka ar deviņdesmit gadu veco skolotāju kopā ir desmitgadīgā māsas mazmazmeitiņa Beate. Var manīt, ka abas saprotas no pusvārdiem, bet viņām, piemēram, ir dažādi viedokļi par to, vai ārā ir jau pavasaris vai tomēr mugurā jāuzvelk kas siltāks.
No tēva mantojusi Lielupes zvejnieka balsi
Pirms divdesmit gadiem skolotāja aizgāja pensijā, tomēr visu laiku viņa ir blakus gan skolai, gan sabiedriskajai dzīvei. Dzīvoklī uz žurnālu galdiņa ir iknedēļas žurnāls «Sestdiena». Un arī Ādolfa Alunāna teātra Gunāra Priedes lugas «Vai mēs viņu pazīsim?» pirmizrādē Jelgavas kultūras namā 11. rindā bija Mirdzas Grantas sirmā galva.
Viņa lepojas, kā ir Brīvības cīņu dalībnieka Jura Grantes meita. «Tēvs bija Grante, bet mani vēlāk rakstvedis pataisīja par Grantu,» piebilst skolotāja, nesūrojoties, bet atgādinot, ka vēsturē bija laiks, kad par tēvu, kurš cīnījies par Latviju, labāk bija nerunāt. Mirdza pieļauj, ka, iespējams, no tēva ir mantojusi skaļo Lielupes zvejnieka balsi. Tā viņai vēlāk labi noderēja pedagoga darbā, gan arī teātra spēlēšanā.
Mirdzas un četrus gadus jaunākās māsas Ventas bērnība aizritēja tēva būvētajos Viļņos, mājās nelielā zvejnieku ciemā, kas atradās Driksas krastā apmēram trīs kilometrus lejpus pilsētas centra, taču skaitījās jau pie Valgundes pagasta. Pērnvasar, izstaigājot bērnības vietas, Mirdza aizaugušās upmalas krūmos atradusi tikai «Viļņu» un kaimiņu māju «Dzelmju», «Vimbu», «Ezeriņu» pamatu vietas, kā arī vienu veco ābeli. Taču 1938. gadā, kad Mirdza skolotāja Pētera Muraškas vadītajā korī dziedāja Valsts ģimnāzijas pamatakmens ielikšanas svētkos, šis zvejnieku ciems vēl tur bija. 1940. gadā, kad Latviju okupēja padomju karaspēks un tuvojās karš, tika nolemts paplašināt Jelgavas aerodromu un zvejniekiem lika savas mājas atdot padomju karavīriem.
Cerēja, ka Latvija kļūs brīva
Juris Grante šo laiku nepieredzēja. Viņš nomira 1934. gadā. Ģimenes rūpes tad pilnībā jau bija pārgājušas mātes Lizetes Grantes (dzimušas Ūdres) ziņā.
«Pēc tēva nāves mūsu trūcīgās ģimenes iztikas avots bija divas govis. Katru dienu māte kopā ar kaimiņieni, kurai bija zirgs, veda pilsētniekiem pienu. Gadā vienīgā brīvdiena bija pirmie Ziemassvētki,» atceras Mirdza Granta. Pēc aiziešanas no dzimtās vietas ģimenei kompensācijā piešķīra pļavas Lielupes kreisajā krastā pie Vītoliņiem un mazu istabiņu Valgundes pagasta Mauriņos Lielupes labajā krastā.
Kad vācieši ar krieviem sākuši karot, māsas nospriedušas, ka nu Latvija kļūs brīva. Taču tas nepiepildījās. Vācu laikā iztikšana, produktus saņemot «uz kartiņām», bijusi trūcīga. Tomēr, pateicoties lauku radiem, badu ciest nevajadzēja. Par nacistu noziegumiem tolaik tuvākajā apkārtnē nerunāja. Abas māsas turpināja mācības. Mirdza pabeidza Jelgavas Valsts ģimnāziju. Sevišķa interese par pedagoga profesiju viņai tolaik neesot bijusi. Tikai kādreiz, kad skolotājs staigājis pa klasi, izvēloties to, kuram likt atbildēt mājās uzdoto vielu, meitene iedomājusies, kā būtu, ja viņa atrastos skolotāja vietā.
Mirdza atceras izrādes Jelgavas teātrī, kur tajā laikā strādāja vairāki izcili mākslinieki, tostarp arī aktieris un režisors Osvalds Glāznieks, kas pirms kara bija mācījies un strādājis Jevgeņija Vahtangova teātrī Maskavā.
Propagandas lapas grāmatās aizšuva
No kara pēdējā gada viņai spilgtā iespaidā ir bēgļu straume no degošās Jelgavas. Tā pa Kalnciema ceļu caur Valgundi uz Jūrmalas pusi virzījās vairākas dienas. Vācu armija, atsitot padomju armijas uzbrukumu, kas caur Tukumu pie Plakanciema bija sasniedzis jūru, izcīnīja pārdesmit kilometru platu koridoru, pa kuru gan armija, gan bēgļi varēja nokļūt Kurzemē. «Acīs ir cilvēki, kuri nesa palagos iesietas pauniņas, stūma mantām apkrautus velosipēdus,» stāsta Mirdza Granta. Pati viņa nekad nav domājusi, ka dzimteni varētu pamest, lai cik te grūti arī ietu. Skolotājas jaunība aizritēja gados, kad kara un okupantu nežēlīgās varas dēļ jaunu latviešu sieviešu bija vairāk nekā vīriešu. Arī viņa palika viena, savu sirdi atdodot skolēniem un radu bērniem. Skolā Mirdza sāka strādāt 1944. gada novembrī.
Tolaik Valgundē, kas trīs mēnešus bija atradusies uz frontes līnijas, sprāga vācu atstātās mīnas. Taču atsāka darboties Valgundes skola, kas no četrgadīgās tika pārveidota par septiņgadīgo. Tai vajadzēja skolotājus. Skolotājas Tekla Abika un Neimane uzrunājušas Mirdzu, un viņa piekrita. Trūka burtnīcu, grāmatu. Skolotāja Tekla Abika ierosinājusi izmantot tās pašas vācu laika mācību grāmatas. «Lapas, kur bija propaganda pret ienaidnieku no austrumiem, vienkārši aizšuva ciet un skolēniem ieteica nelasīt,» skolotāja atceras ar smaidu.
Lepni sakot – radošs darbs
Pēc Teklas Abikas ierosmes tūlīt arī atsākusies teātra spēlēšana. Vīru pietrūka, tāpēc iestudēja Annas Brigaderes «Čaukstenes», kur ir sešas sieviešu lomas. Dibinājās arī koris, un 1948. gadā Mirdza Granta piedalījās pirmajos pēckara dziesmu svētkos. Piecdesmito gadu sākumā viņa uzņēmās Kalnciema vidusskolas dramatiskā pulciņa vadīšanu un turpināja to darīt līdz pat deviņdesmitajiem gadiem.
Teātrim bija noteicošā loma Mirdzas Grantas izvēlē kļūt par latviešu valodas un literatūras skolotāju. Pēc savām sekmēm vidusskolā viņa tikpat labi varēja kļūt arī par matemātikas skolotāju. Taču tolaik Latvijas Universitātē neklātienē piedāvāja studēt vēsturi un latviešu valodu. Mirdza izvēlējas otro, jo pirmā bija pārāk tālaika ideoloģijas iespaidota.
«Skolotāja darbs ir daudzveidīgs un, lepni sakot, radošs,» atzīst Midza Granta. «Jārunā, jālabo burtnīcas, jārīko klases sapulces, jāiet pārgājienos, jābrauc ekskursijās. Visgrūtāk bija strādāt ar vecākiem. Taču piecdesmit gadu laikā man neizveidojās konflikts ne ar viena skolēna vecākiem,» piebilst skolotāja.
Literārie tēli mācīja vērtības
Mirdzas Grantas audzināmās klases 1973. gada absolvents Andris Ūdris, runājot par skolotājas personības pievilcību, uzsver viņas labestību un cilvēciskumu. Ārpus skolas programmas viņa skolēnus vedusi uz teātra izrādēm Rīgā – caur dramaturģiju, literārajiem tēliem vedinājusi saprast lielās vērtības.
«Reiz, kad dežurēju skolas virtuvē, saimniece stāstīja, ka mana tante nākusi pakaļ kādam skolēnam uz virtuvi un likusi pārrakstīt kontroldarbu,» atceras Kalnciema vidusskolas absolvents un Mirdzas Grantas māsas mazdēls tāljūras kapteinis Māris Kokmanis. Skolas virtuves saimniece tolaik piebildusi, ka vēl pasakaināku un ieinteresētāku skolotāju esot grūti iedomāties.
Pārdomājot piedzīvoto, Mirdza Granta izceļ tautas atmodu. Viņa piedalījusies 1988. gada tautas manifestācijā Mežaparkā, manifestācijās Daugavmalā. Uz jautājumu, ko savā mūžā vēl gribētu piedzīvot, skolotāja atbild, ka svarīgākais – lai nostiprinātos Latvijas valsts un mēs pasaules politiskajās vētrās noturētos brīvi. ◆
Audzinātājas Mirdzas Grantas 90 gadu jubilejai veltītajā klases salidojumā ieradās 11 no 20 Kalnciema vidusskolas 1973. gada absolventiem:
Māris Krauze, kalnciemnieks, celtnieks; Dainis Kols, dzīvo Mežciemā un pēc aicinājuma ir mežkopis, taču kļuvis par lauku uzņēmēju un nodarbojas ar ziedkāpostu audzēšanu; Andris Kleinbergs, visu darba mūžu strādā Rīgā slimnīcas «Gaiļezers» autoparkā; Andris Ūdris, lauku uzņēmējs Sesavas pagastā; Edīte Jankovska, mežsaimniece; Gunārs Kleinbergs, lauku uzņēmējs, specializējies garšaugu audzēšanā, dzīvo pie Slokas; Baiba Fiļimonova, lauku uzņēmēja Valgundē; Marika Baumane, strādā sabiedriskajā ēdināšanā Jelgavā; Lidija Suija, grāmatvede, finansiste, strādā Rīgā, dzīvo Ozolniekos; Zenta Ķeizare, skolotāja Ugālē; klases notikumu hroniste Ieva Medne, mediķe, strādā Rīgā. «Kad tiekamies, tad 40 gadu, kas pagājuši pēc skolas, pazūd kā nebijuši,» saka M.Baumane, ar smaidu piebilstot, ka viņa ar saviem klasesbiedriem visu laiku cīnoties, lai tiktu atzīti par vismīļāko klasi, kāda bijusi skolotājai Mirdzai Grantai. Pati skolotāja gan teic – tikpat mīļa viņai esot 1958. gada izlaiduma klase, kas pirms 10 gadiem salidojumā bijuši pilnīgi visi, kuri dzīvi. Kāpēc dažas klases arī pēc izlaiduma ļoti turas kopā, bet citas ne, to Mirdza Granta neņemas izskaidrot. Viņa gan atklāj, ka «brāļoties» ar bijušajiem skolēniem viņai patīkot. Foto: Agris Samcovs
