Kad saulainajā sestdienas pēcpusdienā vilināju zivteles Mūsas upē pierobežā, upmalā nokāpa kāda tuvējo māju sirmmāmiņa un laipni mudināja uzmanīties nepazaudēt āķi turpat ieliktajā murdā. Kundze tikpat vaļsirdīgi klāstīja, ka ķeramrīkus ielikuši viņas dēli. Klapatas gan, ka nekādus dižos lomus visa pavasara laikā tīkls tā arī neesot sniedzis. Tik žēlabains gan laikam nav kāds viņas kaimiņš pagasta otrā pusē, kur ciematu šķērso Mūsas pieteka. Ik vakaru tumsas aizsegā rosoties gar tīkliem, no tiem cita pēc citas tiek celtas līdakas un citas zivis. Pārvarējušas vairāku kilometru ceļu pa krāčaino un koku piegāzto upeli, zaļsvārces meklējušas ērtāku vietiņu nārstošanai, taču dažus metrus plato upi šķērsojošais tīkls ļauni garantē, ka visas kā viena topošās līdaku mammas nokļūs badīgo ciemata iedzīvotāju lomos. Makšķerēšanas noteikumi līdz maija pirmajai dienai aizliedz tvarstīt līdakas. Skaidrs, ka arī rūpnieciskās zvejas atļaujas vietējie ziķeri nav kārtojuši.Varētu jau papukoties un likties mierā, jo «vai tad nu tev žēl, ka lauku puiši krīzes nobadinātā provincē sev maizīti pelna». Tomēr izrādās, ka naskās ģimenītes galva, kas ik vakaru šiverē Mūsas pietekā, izlemj ne tikai vietējo līdaku likteni. Darbdienās viņš apliek baltu krādziņu un astoņas stundas pavada valsts galvenajā nodokļu iekasēšanas institūcijā galvaspilsētā, bet puiša dzīvesbiedre tikmēr laukos taisa savu biznesu, tirgojot nelegālās cigaretes. Zivju inspektori rāda skaitļus, ka pārkāpumu kļūst mazāk, turklāt paši makšķernieki ar katru gadu apzinīgāk ziņo par pamanītajām nelikumībām, godīgi pērk makšķerēšanas kartes un turklāt vairs nemēslo upmalā. Tam visam var piekrist, tomēr daļai cilvēku sirdsapziņas klausīšana un likumu ievērošana arvien nebūs prioritāšu sarakstā, tāpēc krīzes gados samazinātais zivju inspektoru skaits būtu jāpalielina, sagādājot arī degvielu reidu veikšanai.
