Ekskursija sākās ar nokāpšanu Ķeguma HES pamatnē. Apskatījām manometrus, kas rādīja spiedienu, ar kādu gruntsūdeņi spiež uz Daugavā ievietoto lielo betona kluci, kāds būtībā ir spēkstacijas aizsprosts.
Ekskursija sākās ar nokāpšanu Ķeguma HES pamatnē. Apskatījām manometrus, kas rādīja spiedienu, ar kādu gruntsūdeņi spiež uz Daugavā ievietoto lielo betona kluci, kāds būtībā ir spēkstacijas aizsprosts. Tad izgājām cauri tunelim, kas aizsprosta iekšienē (17,5 metrus virs jūras līmeņa) savieno abus Daugavas krastus. 1986. gada 20. septembrī, kad pārbaudes laikā sagāzās HES tilta posms, uz kura atradās 14 smagie auto, šis tunelis tika izmantots, lai palīdzētu aizsprosta pakājē nokritušajiem 24 cilvēkiem. Protams, daudz kur varēja manīt, ka Ķeguma HES tomēr Daugavā stāv jau 63 gadus. Sevišķi tas attiecas uz betona konstrukcijām, kas vietām bija pavisam apdrupušas, apaugušas ar sūnām. Taču, kā varējām manīt, tās tika plānveidīgi atjaunotas. Te vēl jāpiebilst, ka Latvijas valsts vēsturē lielākā unikālā būve, kas uzcelta uz stingras dolomīta klints, tikpat kā nav kustējusies, bet, kā teica Daugavas HES direktors Gunārs Cvetkovs (viņa pārziņā ir visas trīs Daugavas hidroelektrostacijas): «Bezgalīgs nav nekas, taču tuvākajos simts gados diez vai vajadzēs runāt par to, ka Ķeguma spēkstacija nav spējīga strādāt. Līdzšinējai stacijas ekspluatācijai augstu vērtējumu ir devuši somu un norvēģu konsultanti, tā ka šajā ziņā varam dzīvot diezgan mierīgi.»