Par teju 88 gadus vecās platonieces Maijas Ulmanes fizisko un garīgo labsajūtu gādā ģimene, kaimiņi un Dievs.
«Dzīve zināmā mērā bijusi traģiska, bet tā mani norūdījusi. Nekad neesmu zūdījusies vai teikusi, ka Dievs mani atstājis. Man patīk daba. Nežēlojos par darbu. Gribētu vēl daudz ko darīt, bet pēc operācijas mani dikti bar, ka nedrīkstu,» smej Maija Ulmane no Platones, ko tā vien gribas mīļi uzrunāt par Maijiņu vai Ulmanīti, kā to dara kaimiņi. Sirmā māmuļa drīz svinēs 88 gadu jubileju, bet, šķiet, viņā nevar manīt ne kripatu rūgtuma, ko mēdz sarūpēt grūta dzīve. Maijiņa nekad nav dzīvojusi pārticībā. Jau no bērna kājas viņai nācies smagi strādāt. Izaudzinājusi piecus bērnus, kas nu pa dzīvi ar dažādiem panākumiem sitas saviem spēkiem, turpina gādāt par 14 mazbērniem, kas apciemo vecmāmiņu brīvdienās. Tāpēc pēc iespējas ātrāk jāatgūst spēki pēc ziemā veiktās sirds operācijas, kuras iznākumu ārsti nosaukuši par brīnumu, un jāstutē augšā siltumnīca, lai visiem pietiktu lauku labumu, apņēmības pilna noteic Ulmanīte.Sīks meitentiņš ar lielu dūšu «Dzīvē gribēju kļūt vai nu par dakteri, jo patika kalpot citiem, vai mūziķi. Klavierspēli mācījos pie paša Leonīda Vīgnera māsas,» bērnības sapņus atceras bijusī rīdziniece, kuru uz laukiem desmit gadu vecumā aizveda traģiski notikumi ģimenē. Satiksmes negadījumā gāja bojā mazā māsiņa, tāpēc mammīte cerējusi atgūt sirdsmieru Murjāņos, kur tēvam bija vecāku mājas un pusotrs hektārs zemes. «Tēvs pēc izglītības bija lopkopības instruktors. Mājās viņš praktiski nedzīvoja, bet braukāja pa visu Latviju un vadīja kursus. Savukārt mamma bija īsta pilsētniece, lauku darbus nedarīja. Lai varētu eksistēt, iemācījos art, sēt un pļaut. Biju sīks meitentiņš, bet dūša ļoti liela!» stāsta Maija. Likumsakarīgi arī turpmāko izglītību viņa izvēlējās saistībā ar laukiem. Taču pēc divgadīgās dārzkopības skolas beigšanas mācības nācās uz brīdi pārtraukt, jo bija jāuzņemas rūpes ne tikai par saimniecību, bet arī par tikko dzimušo māsiņu. Pēc dzemdībām veselības problēmu dēļ mamma svārstījās starp dzīvību un nāvi. Vajadzēja gaidīt, kad viņa atlabs. Kad tas notika, no sešiem bērniem vecākā Maija varēja turpināt iegūt vidējo izglītību dārzkopībā Višķos un Bulduros. Taču tas notika saraustīti, jo bija sācies karš, kas ģimenei nesa arī reālus nāves draudus.Biškope, brigadiere un iecirkņa vadītāja«Izlaidums Bulduros notika 1945. gada jūlijā, un jau rudenī iestājos Lauksaimniecības akadēmijā. Toreiz tā atradās Rīgā. Uz nodarbībām skraidījām pa visu pilsētas centru. Paralēli studijām arī strādāju, tā nonācu pilnīgā fizisko un garīgo spēku izsīkumā. Ārsti lika izvēlēties. Nolēmu atlikt mācības,» turpina M.Ulmane, atklādama, ka uz Zemgali viņu atvedis sludinājums avīzē. Zaļeniekos vajadzēja biškopja palīgu. «Bites man patika, tāpēc piekritu. Uzreiz nevarēja ierādīt istabiņu, tāpēc piedāvāja uz laiku palikt pie, kā smējās saimniecības pārvaldnieks, vecā biškopja Ulmaņa. Viņam bija 53 gadi, man – 28. Mazgāju viņa kreklus, gatavoju ēst, kamēr apprecējāmies. 30 gadu kopā nodzīvojām,» stāsta Maijiņa. Drīz vien cits pēc cita sadzima pieci bērni. Nācās kopt mājas soli, strādāt saimniecībā. Tajā laikā nekādas atlaides nav dotas. Pēc vīra krišanas priekšnieku nežēlastībā ģimenei nācās pārcelties uz Smedēniem. Maija tur bija gan biškope, gan brigadiere, gan vēlāk 12 kilometru kājām staigājusi, lai nokļūtu Dimzās. Tur viņa tika nosūtīta, lai vadītu iecirkni. Sadzīves apstākļi uzlabojās vien 1968. gadā, kad ģimene ieguva dzīvoklīti jaunuzceltajās mājās Lapukrogā, kur viņa, atpūzdamās no smagā darba mūža, dzīvo joprojām. No pensijas vēl bērniem palīdz «Man riņķī ir labi kaimiņi. Atbrauc bērni, mazbērni. Esmu arī ļoti pateicīga Dievam, ka smagā brīdī satiku cilvēku, kurš man parādīja ceļu uz draudzi. Tur gūstu iekšēju piepildījumu,» savu garīgās labsajūtas noslēpumu atklāj M.Ulmane. Tas viņai ļāvis viegli nest gadu nastu. «Esmu slimojusi, bet nekad nav bijusi vajadzība mani aprūpēt. Izņemot, kad ar to sirdi kļuva aizvien sliktāk. Ar pensiju arī pietiek. Vēl bērniem varu palīdzēt,» gandarīta Maijiņa, nopūzdamās vien par to, ka nepietiek spēka un līdzekļu, lai izremontētu dzīvoklīti. Taču vienmēr paliek cerība uz labākiem laikiem, kurus sagaidīt domā arī sirmā māmuļa. Viedoklis Ņina Znotiņa, sociālo pakalpojumu organizatore Platones pagastā Platones pagastā sirmgalvju, kuriem ir vairāk nekā 80 gadu, nav daudz – aptuveni desmit. Par viņiem lielākoties gādā bērni un mazbērni. Taču kopumā pensijas vecuma cilvēkiem laukos neklājas viegli. Bieži vien viņiem spējam sniegt tikai morālu atbalstu. Daudziem pensija ir nedaudz virs 100 latiem, tomēr viņi nevar pretendēt uz trūcīgā vai maznodrošinātā statusu. Tas pienākas, ja ienākumi mēnesī ir līdz 90 latiem vai līdz 135 latiem, ja pensionārs ir vientuļš. Tāpēc izdzīvot ir ļoti grūti, jo tāpat jāmaksā par komunālajiem pakalpojumiem un elektrību, jāpērk malka un medikamenti. Medicīniskie pakalpojumi gan tiek apmaksāti simts procentu apmērā, ja ienākumi ir līdz 120 latiem, un puse – ja līdz 150 latiem. Dažkārt risinājumu cenšamies rast kopā ar pagasta pārvaldnieku, kā arī iepriecināt pensionārus svētkos.
