Pagājušās nedēļas Saeimas balsojums par atļauju izdot kriminālvajāšanai deputātu Jāni Ādamsonu ir bijis tikai sākums konsekventiem Andra Bērziņa valdības «šūpošanas» mēģinājumiem.
Pagājušās nedēļas Saeimas balsojums par atļauju izdot kriminālvajāšanai deputātu Jāni Ādamsonu ir bijis tikai sākums konsekventiem Andra Bērziņa valdības «šūpošanas» mēģinājumiem. «Tēvzemiešu» trešdienas paziņojums, ka apvienība neatbalstīs koalīcijas partneru izvirzīto kandidātu Edmundu Krastiņu Finansu un kapitāla tirgus uzraudzības komisijas priekšsēdētāja amatam, liecina par tendencēm «tēvzemiešu» uzskatiem sakrist ar opozīcijas viedokli un formālismu, apelējot pie koalīcijas līguma, kas patlaban acīmredzami nenodrošina balsojumu disciplīnu koalīcijā.
Veidojot vienoto Finansu un kapitāla tirgus uzraudzības institūciju, izvērsās diskusija, kādam vajadzētu būt šīs institūcijas priekšsēdētājam. Skaidrs, ka viņam vajadzētu būt profesionālim gan banku sektorā, gan apdrošināšanas, tāpat arī vērtspapīru tirgū. Visās trijās finansu nozarēs nepieciešama vides uzlabošana, racionāli novēršot trūkumus likumdošanā un uzraudzību padarot maksimāli vienkāršu baņķieriem, apdrošinātājiem vai vērtspapīru tirgus dalībniekiem, taču maksimāli samazinot manipulatīvu darījumu un finansu mahināciju iespējas. Katrā gadījumā kompetence Finansu un kapitāla tirgus uzraudzības komisijas priekšsēdētājam netraucēs veikt šos uzdevumus un sekot, lai negodprātīgas rīcības dēļ nebūtu jācieš šo finansu pakalpojumu ņēmējiem.
Otrs, jau daudz interesantāks, jautājums bija par to, vai šīs institūcijas vadītājam ir jābūt bezpartejiskam (profesionālis no malas), vai arī viņam tomēr vajadzētu būt piederīgam kādai no koalīcijas partijām, kuru atbalsts nenoliedzami būs ļoti nepieciešams sekmīgam komisijas darbam. Šķiet, jautājums par jaunās uzraudzības institūcijas priekšsēdētāja darbības apturēšanu kādā politiskā partijā ir formāla rakstura. Kaut kā neticas, ka, piemēram, Privatizācijas aģentūras ģenerāldirektora amatā varētu atrasties kāds ne ar vienu Saeimā pārstāvētu politisko organizāciju nesaistīts cilvēks, lai arī kāds superprofesionālis viņš nebūtu. Protams, to nevar vērtēt kā pozitīvu apstākli, tas tieši norāda uz ekonomisko procesu saistību ar parlamentā pārstāvētajām partijām, taču tāda ir realitāte, ar kuru labāk rēķināties.
Kāpēc tad «tēvzemieši» nevēlas atbalstīt Finansu un kapitāla tirgus uzraudzības komisijas priekšsēdētāja amatam E.Krastiņu, par kura piemērotību amatam ir pārliecināts Latvijas Bankas prezidents Einars Repše? Kā paziņoja «Tēvzemei un Brīvībai»/LNNK frakcijas vadītājs Vents Balodis, apvienības deputāti šaubās, vai E.Krastiņš kā politikā dziļi iesaistīts cilvēks varēs būt neatkarīgs pat tad, ja vairs nebūs Tautas partijas biedrs. Šādi paziņojumi vairāk izskatās pēc atrunām, ticamāka versija ir neoficiāli izskanējusī informācija par to, ka apmaiņā pret atbalstu koalīcijas partneru izvirzītajiem Finansu un kapitāla tirgus uzraudzības komisijas vadītāju amatu pretendentiem apvienība vēlas saņemt kādu augsta amata posteni citā jomā. Kā nesen pavēstīja «tēvzemiešu» līderi, A.Bērziņa valdību visvairāk vājinot, viņuprāt, nevienmērīgais stratēģiski svarīgāko «portfeļu» sadalījums kabinetā.
Nevar neminēt arī apstākli, ka par E.Krastiņa apstiprināšanu Finansu un kapitāla tirgus uzraudzības komisijas priekšsēdētāja amatā, maigi sakot, nav sajūsmā arī Ventspils mērs Aivars Lembergs, kas pirmdien ir nācis klajā ar aicinājumu ierosināt krimināllietu pret E.Krastiņu sakarā ar pēdējā iespējamo interešu konfliktu. Tā ka E.Krastiņš savulaik, atrazdamies vēl finansu ministra postenī, atteica izsniegt valsts garantijas Ventspils brīvostas kredītam, šāds cilvēks A.Lembergam «nav vajadzīgs». Te paveras brīnišķīga iespēja pavērot, kā sinhroni darbojas «tēvzemieši», Ventspils mērs un sociāldemokrāti, kas trešdien nāca klajā ar analogu paziņojumu, ka nebalsos par divu koalīcijas partiju izvirzīto pretendentu jaunās finansu uzraudzības institūcijas vadītāja amatam. Par kādu koalīciju te vairs ir runa?
Skaidrs, ka bezpartejisks speciālists patlaban reāli nevarēs pildīt komisijas priekšēdētāja funkcijas. Ja arī tāds parādīsies, viņu uzreiz «savāks» kāda no partijām. Pretējā gadījumā komisija būs bezspēcīga, jo tās vadītāja lēmumiem nebūs atbalsta Saeimā. Piederība vai nepiederība kādai politiskajai partijai šajā gadījumā ir ārkārtīgi formāla lieta, to noliegt būtu aklums. Svarīga ir pretendenta profesionālā varēšana un rīcībspēja, kas, kā izskatās, šoreiz nebūs galvenie motīvi personāliju izvēlē.
