Reti kuram jelgavniekam ir zināms, ka sarkanīgā ēka aiz «Academia Petrina» šoruden atzīmēja 90. pastāvēšanas gadu.
Reti kuram jelgavniekam ir zināms, ka sarkanīgā ēka aiz «Academia Petrina» šoruden atzīmēja 90. pastāvēšanas gadu. Tagadējā Jelgavas Domes Sporta servisa centra, pauerliftinga kluba «Apolons» un pilsētas muzeja fondu glabātuves mājvieta turpina pastāvēt jauniem spēkiem.
Pēc atgriešanās no Varšavas, kur notika Eiropas valstu sporta ministru apspriede, Latvijas izglītības ministrs Kārlis Greiškalns kā valsts jaunatnes sporta kurators intervijā Latvijas presei izteicās, ka līdztekus sporta celtņu jaunbūvei maksimāls labums jāgūst no pastāvošajām, jo jaunatnei sportisko mīlestību varot mācīt arī ne īsti mūsdienīgās celtnēs. Šķiet, Jelgava varētu būt piemērs šai norādei, jo, kā vēstījām «Ziņās», pilsētas stadions nokalpojis jau 80 gadu, 2. ģimnāzijā fiziskās audzināšanas un sporta ābece tiek apgūta pirms Otrā pasaules kara būvētajā pamatskolas vingrošanas zālē. Vēl garāks mūžs ir kādai citai celtnei. Par to vēsta laikraksts «Tēvija» (nr.98 1912. gada 25. augustā): «Jelgavas vīriešu ģimnāzijai patlaban ceļ ģimnāzijas pagalmā prāvu 3 stāvu namu, kurā būs ierīkota liela vingrošanas zāle. Būve jau pacēlusies krietni augstu. Rīt svinēs parastos pamatlikšanas svētkus pulksten divos pēc pusdienas.» Laikraksta «Rigaishe Zeitung» sporta pielikumā varēja lasīt, ka šajā sakarā tika izprojektēts sporta komplekss Rīgā (tagadējais Uzvaras laukums), kāds nebija nekur citur Krievijas impērijā. Kā pēc Otrā pasaules kara vēstīja kāds Vācijā izdots baltvācieša atmiņu krājums, projektā bija paredzēts izbūvēt peldbaseinu (trīs celiņi) un velotreku (pusslēgto), kur būtu iespējams braukt pat ziemā un arī lēcējiem un skrējējiem būtu iespējas trenēties. Varam pieņemt, ka vingrošanas zāles celtniecība pie ģimnāzijas bija šā projekta pirmsākums.
Jāpiebilst, ka līdz ar vingrošanas zāli Jelgavas sporta apritē līdz šim tikpat kā neatrodamie ģimnāzisti ātri vien sāka virzīties uz priekšu. Izaugsmi pārtrauca Pirmais pasaules karš ar vēlāko ķeizara Vilhelma okupācijas laiku, 65 Stučkas lielinieku dienām un Bermonta varas mēnešiem, kad 1919. gada 21. novembrī nodega ģimnāzijas galvenā – «Academia Petrina» – ēka ar 45 000 grāmatām bagāto bibliotēku. Tā bija plašākā skolām paredzētā grāmatu krātuve ne tikai Krievijas impērijā, bet, iespējams, visā Austrumeiropā.
Sporta aktivitātes laimīgi kara gadus pārdzīvojušajā vingrošanas zālē atgriezās 1922. gada septembrī. Tobrīd ēka kalpoja ne tikai sporta attīstībai, jo turpinājās ģimnāzijas atjaunošanas darbi. K.Gulbja atmiņu rakstos varēja lasīt: «Lai gan valsts deva līdzekļus, tomēr iekārtojumam vajadzības bija lielas. Tādēļ skola rīkoja savā lielajā vingrošanas zālē teātra izrādi, ko gatavoja un veica paši skolnieki. Ienākumi no izrādes bija labi un skolai deva iespēju pilnīgāk iekārtot savas laboratorijas…»
Savukārt viens no izcilākajiem ģimnāzijas absolventiem ķīmijas zinātņu profesors Mārtiņš Straumanis atmiņu rakstā (1898 – 1973) par skolniekdienām Jelgavā stāstīja: «Manā laikā izbūvēja 3 stāvu ēku skolas sētā un vingrošanas zāli, jo skolas aktu zāle, kur līdz šim notika vingrošana, kļuva daudz par mazu. Jaunajā vingrotavā varēja spēlēt arī tenisu.»
Par to, kad notika pirmā vingrošanas stunda, precīzu ziņu trūkst, jo drīz sākās Pirmais pasaules karš un ģimnāzija 1915. gada aprīlī tika evakuēta uz Taganrogu Krievijā, kur vēlāk lielajā revolūcijas ugunskurā kā sīka liesmiņa izplēnēja arī ģimnāzijas dokumentācija. Zināms, ka pirms Ziemassvētkiem vingrošanas stundas jau notikušas, tātad šoruden varam atzīmēt celtnes 90 gadu jubileju.
Tā laika Krievijas Izglītības ministrijas rīkojumos nav ziņu par vingrošanas zāļu celtniecību pie ģimnāzijām, tātad tā bijusi vietējā iniciatīva, kuru, iespējams, virzīja ģimnāzijas direktors Jupatovs, bet ideju no savas dzimtās Prāgas šurp atveda čehu izcelsmes vingrošanas skolotājs Gorodeckis. Finanses šīm aktivitātēm iedalīja pilsētas rāte.
Pastāv arī cits notikumu risināšanās «dopings». Lai sekmīgi gatavotos 1912. gada olimpiādei Stokholmā, Rīgā tika izveidota Baltijas Olimpiskā komiteja, kas pēc neveiksmes iesāka nopietnu gatavošanos nākamajām spēlēm, kurām vajadzēja notikt 1916. gadā.
Brīvvalsts gados (1922 – 1940) zālē pirmos soļus sportā guva ne tikai vēlāk valstī pazīstami sportisti peldēšanā, futbolā un basketbolā, trīsdesmito gadu nogalē Hercoga Pētera ģimnāzija bija līdere Latvijas skolēnu vieglatlētikas apritē. Tur pirmos soļus spēra jaunkundzes, vēlāk arī LU studentes māsas Gailītes. Zālē bija sākums basketbola un volejbola aktivitātēm pilsētā, un tā, protams, deva ieguldījumu skolēnu fizisko īpašību un nacionāli patriotiskajā audzināšanā, līdz 1940. gada septembrī sākās audzināšana pēc Staļina konstitūcijas principiem. To pārtrauca Otrais pasaules karš, kad, ienākot vācu okupācijas varai, latvju jaunatnei bija jāatstāj ģimnāzijas telpas. Vispirms vieta tika dota karagūstekņu nometnei (to drīz pārvietoja aiz Lielupes pie cukurfabrikas), tad celtnē izvietoja vācu armijas komandantūru, bet 1944. gadā – leģiona artilērijas pulka štābu. Ģimnāzijas galvenā ēka izdega Jelgavas lielajā ugunsgrēkā 1944. gada 28. jūlijā, bet vingrošanas zāle palika neskarta (!).
Drīz pēc kara ēka atgriezās notikumu apritē – tika atjaunots jumts, ielikta parketa grīda, iestikloti logi un uzcelta skatuve. Zināmu laiku tur notika visa centrālā pilsētas kultūras dzīve. Sākot ar 1963. gadu, atgriežoties sporta apritē, plašs bija zālē notiekošo sacensību un sporta veidu klāsts. Notika kā Latvijas, tā arī starptautiska mēroga sacensības, izmantojot arī sporta zālei piegulošās telpas. Gadu gaitā uzbūvēta piebūve garderobēm un dušu telpām, tomēr palika nerealizēts projekts par airētāju treniņbāzi. Stāvu augstāk ne vienu vien gadu desmitu atradās pilsētas sporta biedrības «Daugava» padome, pilsētas sporta dzīves vadība. Šķiet, šodienas vadība var lepoties ar to, ka ir vienīgā Austrumeiropā, kas mitinās gandrīz gadsimtu sporta aktivitātēm kalpojošā celtnē, par kuras piederību mūsu kultūrvēsturei liecina pašlaik tajā izvietotā pilsētas muzeja fondu glabātuve.
Par sporta zālē un citās telpās notiekošo liecina visai plašais nodarbību saraksts. Šogad, lai ēka vēl varētu turpināt kalpot, tās labiekārtošanā ieguldīti visai prāvi līdzekļi. Veicot, vertikālo hidroizolāciju, nostiprināti pamati, modernizētas garderobes un dušu telpas. Ar brīvās cīņas treneru pūlēm paplašināta treniņu zāle. Vecā sporta zāle kļuvusi mazliet plašāka. Lielākie ieguvēji ir pilsētas skolas – mācību iestādēm, kurām nav savu apjumto sporta laukumu, turpmāk nodarbības aizvadīs sirmajā ēkā.
Vai sporta aktivitātes ēkā spēs sasniegt gadsimta jubileju, neprognozēsim, taču, iespējams, ka, ar laiku mūsu pilsētā parādoties modernām sporta celtnēm, sendienu zālei būtu jāturpina kalpot sporta dzīvei. Tiesa gan, citādā lomā – tās sienās varētu tikt ierīkots kaut kas tāds, kas ne Baltijā, ne Ziemeļvalstīs vēl nav redzēts, – Latvijas sporta celtņu muzejs, kur kāda ekspozīcija būtu arī par šīs zāles ceļu Jelgavas sporta dzīves vēsturē. Tas varētu būt zināma Jelgavas kultūrvēstures posma piemineklis, saglabājot atmiņu par ļaudīm, kas no 20. gadsimta sākuma līdz mūsu dienām mūsu pilsētas sportu izveduši starptautiskajā apritē.
