Viņš izgājis Otro pasaules karu, kā leģionārs cīnīdamies par Latvijas brīvību. Vēlāk, nevēlēdamies piedzīvot represijas, pametis galvaspilsētu un nonācis Jelgavā.
Viņš izgājis Otro pasaules karu, kā leģionārs cīnīdamies par Latvijas brīvību. Vēlāk, nevēlēdamies piedzīvot represijas, pametis galvaspilsētu un nonācis Jelgavā. Pēc Latvijas neatkarības atgūšanas sirds un Dzimtenes mīlestība nav ļāvusi palikt malā un iestāšanās Zemessardzē bijis loģisks iznākums. Tāds ir Arnis Briedis – Zemessardzes 52. kājnieku bataljona Veterānu rotas zemessargu virsseržants.
A.Briedis ir dzimis rīdzinieks, bet nu jau ilgus gadus mīt Jelgavā. Te viņu atvedušas bailes no represijām PSRS laikos, kad tvarstīja bijušos leģionārus. Arī viņš ir viens no tiem, kas vācu armijas rindās vēlējās atgūt Latvijas neatkarību. Pēc kara sirmgalvis, kuram nupat nosvinēta 80. jubileja, gan nemeklēja patvērumu citā valstī, bet palika dzimtajā zemē.
Sargā Māmuļu un televīzijas torni
1992. gadā A.Briedis nolēma iestāties Zemessardzē, kas bija izveidota apmēram pirms pusgada. Tolaik, strādādams “Latvenergo”, viņš spēja atlicināt laiku arī šim formējumam. Rīgā pat bija izveidota speciāla rota, kurā tika iekļauti tie, kas savulaik dienējuši leģionā.
“Mums bija kopīgas atmiņas un kopīga tagadne. Plecu pie pleca sargājām Māmuļu (Latviešu Biedrības namu Rīgā – red.), puča laikā – televīzijas torni. Tas bija trauksmains laiks, ko tagad ir patīkami atminēties. Vienīgi žēl, ka valstij un tās iedzīvotājiem neiet tik labi, kā gribētos. Lai gan… žēloties nedrīkst. Sava zeme vienkārši jāmīl,” atklāj sirmais vīrs.
Sākumā zemessargiem pat formu nebija, bet šautenēs, ko izsniedza, – tikai viena patrona. Protams, skatam ierocis noderēja, taču, ja būtu vajadzējis kaut ko darīt, diez vai ar vienu patronu pietiktu.
Kā personīgu apvainojumu A.Briedis atceras to laiku, kad zemessargiem ieroči mājās drīkstēja atrasties tikai speciālos aizzīmogotos maisos. Zīmogu salauzt bija atļauts vien ārkārtas situācijā. “Sirds sāpēja, ka man neuzticas. Redzēju kaut kādu konfliktu, bet neko nevarēju darīt, jo zīmogu salauzt nedrīkstēja.” Tiesa, bijuši arī zemessargi, kas ieroci (katram zemessargam mājās var glabāties ierocis) izmantojuši ļaunprātīgi – braukuši nezin kur un šaudījušies. Par laimi, tagad aizzīmogotie maisi vairs nav vajadzīgi.
Brieža kundze, kas savam dzīvesbiedram blakus ir jau vairāk nekā 50 gadu, vīra iestāšanos Zemessardzē atminas labi. “Jā, pateikšu godīgi, bail bija, jo nezinājām, kā viss pavērsīsies, taču atrunāt vīru nebija iespējams – neatkarīga Latvija viņam nozīmēja ļoti daudz. Protams, pārdzīvoju, kad viņš puča laikā sargāja televīzijas torni, par laimi, viss beidzās labi,” atceras zemessarga sieva.
Lestenē piemin cīņasbiedrus
Gadu pēc aiziešanas pensijā – 1996. gadā – A.Briedi uzaicināja strādāt Zemessardzes štāba bataljonā, kur dienestā tika pavadīti pieci gadi. Pēc tam sākās dažādas reformas, klīda runas pat par Zemessardzes likvidēšanu, tāpēc pēc vairākkārtējām pārcelšanām no vienas rotas uz citu visbeidzot viņš nonācis Zemessardzes 52. kājnieku bataljonā Jelgavā – kā ārrindas zemessargs.
“Es aizgāju pie viņiem un teicu – neesmu vairs jauns, ar plinti plecos pa naktīm nevaru strādāt, taču malā palikt arī nevēlos.”
Diemžēl no kādreizējiem cīņasbiedriem, ar kuriem A.Briedis Otrā pasaules kara laikā dienējis aviācijā, dzīvs palicis tikai viens, tāpēc atmiņas tiek glabātas dziļi sirdī un reizēm pārcilātas ģimenes lokā. Dažreiz gadās par savu dzīvi pastāstīt arī kādā skolā.
Reizi gadā jelgavnieks dodas uz Lestenes Brāļu kapiem, kur piemin bojāgājušos cīņubiedrus, un viņu priecē, ka 966 leģionāru atdusas vietu izdevies sakārtot. Vien baznīcas iekšpuse palikusi drupās, un tās sakārtošanai līdzekļus nav izdevies atrast.
Vēsturi māca nepietiekami
A.Briedim esot patīkami redzēt, ka arī dažos gados jaunos cilvēkos ir vēlme savu dzīvi saistīt ar armiju, tai skaitā Zemessardzi, jo viņš uzskata, ka bez armijas iztikt nav iespējams.
“Zemessargi palīdzējuši daudzkārt – gan dažādos pasākumos, kad policija ar pūli vairs netiek galā, piemēram, šogad Aglonā ticīgo svētkos, gan palīdzot tvarstīt izbēgušus cietumniekus un vēl daudzās citās lietās.” Pierādījums tam, ka bez armijas neiztikt, ir šābrīža situācija ASV, kad pēc viesuļvētras glābēji ar notiekošo tik galā nespēj.
Zemessargam vienīgi žēl, ka jauniešos nepietiekami tiek ieaudzināts patriotisms. Diemžēl daļa gados jauno, kā rādot viņa pieredze, savas tautas vēsturi nepārzina. “Nav jau arī nekāds brīnums – skolas nevar izšķirties, pēc kurām mācību grāmatām vēsture jāmāca. Un visbeidzot – ir skolotāji, kas daudzas lietas bērniem tā arī neizstāsta.”
A.Briedis atminas gadījumu, kad daži skolēni braukuši kopā ar viņu un vēl vairākiem zemessargiem pa senām kauju vietām. Pusaudžus tas nav interesējis, un tikai vakarā, kad pie ugunskuru parādījusies grādīgā pudele, viņi atdzīvojušies.
“Laikam jau skolotāji baidās, ka krievu laiki atgriezīsies, un viņus par patiesas vēstures mācīšanu var aizvest uz Sibīriju, bet tā pret savu zemi izturēties nedrīkst.
