Gadsimta sākumā pie Neretas pasaulē nāca Antonija. Ģimene bija liela – seši bērni -, bet dzīve tos izšķīra un aizveda katru uz savu pusi.
Gadsimta sākumā pie Neretas pasaulē nāca Antonija. Ģimene bija liela – seši bērni -, bet dzīve tos izšķīra un aizveda katru uz savu pusi. Antonija Muskate nonāca Garozas pusē, kur šogad 1. novembrī sagaidīja savu 90. dzimšanas dienu. «Ziņas» ar interesi uzklausīja jubilāres dzīvesstāstu.
Bērnība kara laikā
Mana bērnība aizritēja grūtos laikos. Skolā negāju, vajadzēja strādāt. Pirmais pasaules karš bija briesmīgs, tētis atradās frontē, mēs – piecas māsas un brālis – palīdzējām mammai saimniekot pa māju. Mums bija plaša lauku māja, darba netrūka.
Tad mājās ienāca vācieši. Lielajā istabā atradās maizes krāsns, mūs aizdzina aiz tās. Tur mēs arī dzīvojām. Karavīri rīkojās pa visām pārējām istabām. Vācieši cepa maizi. Pie miltiem viņi bēra klāt skaidas. Koridorā stāvēja liela baļļa, kurā izceptos klaipus sameta. Mēs maizīti zagām un nesām gūstekņiem, kas bija sadzīti no malu malām iežogojumā netālu no mūsu mājām. Sagūstītos apsargāja vācietis, kuram parasti mutē bija liela porcelāna pīpe, ko viņš nepārtraukti kūpināja. Vienreiz šis vācu sargs ieraudzīja, ka mēs mēģinām caur iežogojumu nodot ieslodzītajiem maizīti, un sāka dzīties mums pakaļ. Lielākā māsa aizbēga, bet es ātri nevarēju paskriet. Dabūju just uz savas ādas sitienus ar dzeloņdrāšu pātagu.
Liktenīgais 1918.
Mēs dzīvojām 12 kilometru no robežas, pie kuras savukārt dzīvoja mammas māsa. Kādu dienu mammīte sasaiņoja miltus un maizīti, lai brālis aizved tantei. Kad viņš atgriezās, mūsu mājā iebruka vācieši un teica, ka mēs pienesot boļševikiem ziņas. Visu ģimeni izdzina laukā no istabas, mums vajadzēja nostāties pie sienas. Iebrucēji paziņoja, ka mūs nošaus. Māsas bučoja virsniekiem kājās, lai viņi mūs atstāj dzīvus. Vācieši iedzina 13 gadu veco brālīti un tēti mežā un nošāva. Es nevaru pat vārdos izteikt, kas tas bija par laiku. Mammīte no lielajiem pārdzīvojumiem nomira.
Dzīve bez vecāku gādības
Mums sāka klāties ļoti grūti. Vecākā māsa aizbrauca uz Rīgu un pelnīja, adīdama jakas. Mēs, pārējās māsas, palikām dzīvot laukos.
Pēc trim gadiem arī es nokļuvu Rīgā. Dzīve tur nebija viegla. Gribēju mācīties, bet nebija tam līdzekļu. Sāku strādāt pie Niedras kundzes, kurai piederēja divi lieli Rīgas nami. Kundze dzīvoja lepni, bet es tur jutos kā cietumā. Viņa rīkoja viesības, uz kurām ieradās daudz bagātu kungu ar savām dāmām. Atmiņā spilgti palikusi kāda balle, uz kuru man bija jābrauc kundzei līdzi. Es viņai biju vajadzīga, lai padotu pūderslotiņu, somu. Man šāds darbs nepatika, turklāt mana kundze centās visādi mani pazemot. Nolēmu doties atpakaļ uz laukiem. Aizgāju strādāt pie saimniekiem Jaunsvirlaukā.
Divatā vieglāk
Savu nākamo vīru satiku Jelgavā – ballē Latviešu biedrības namā. 1928. gadā Hugo aizgāja armijā, es viņu sagaidīju mājās, un tad mēs apprecējāmies.
Arī Hugo dzīve nebija lolojusi. Viņa tēvs esot bijis samērā pārticis, strādājis par desu meistaru. Bet notikusi nelaime – tēvs pārsalis un nomiris. Līdz ar naudas maiņu zuduši visi ietaupījumi. Ģimene nonākusi trūkumā. Mammīte barojusi Hugo un viņa māsiņu ar vārītām lopu bietēm.
Vīrs man bija ļoti labs, inteliģents, pieklājīgs. Savu kopdzīvi mēs iesākām Jaunsvirlaukā. Rentējām 10 hektāru zemes. Saimnieki rentes naudu negribēja, viņiem vairāk bija vajadzīgas darbarokas. Strādājām gan rentētajā, gan saimnieku zemē.
Vēlāk dzīve iegrozījās tā, ka vajadzēja pārcelties uz Garozu. Bija jālikvidē visa sarūpētā iedzīve. Vienu govi paturējām sev, zirgus un divas pārējās gotiņas, aitas un cūkas atdevām kolhozam. Arī visu sēklu kolhozs ieguva savā īpašumā. Par to mums vēlāk atsūtīja 380 rubļu.
12 gadu nodzīvojām Plāņos, pēc tam pārcēlāmies uz Garozas centru, uz pašu celtu māju. «Kauguri» mums tā laika naudā izmaksāja 12000 rubļu. Šo summu mēs atmaksājām astoņu gadu laikā.
Garozā strādāju kolhoza lauku brigādē. Paēduši bijām, neklājās jau nemaz tik slikti.
Zelta kāzas
Tas bija visskaistākais brīdis manā dzīvē. 50 gadu nav nieka lieta. Ģimenē jāmāk sadzīvot, kopīgi atrisināt problēmas. Prieks ir divkāršs, ja tas ir izdevies. Es novēlu ikvienam pārim nosvinēt zelta kāzas.
Vīrs piedzīvoja laiku, kad Latvija atguva savu neatkarību. Nu viņš ir aizgājis no šīs dzīves.
Mainās laiki un cilvēki
Esmu piedzīvojusi dažādus laikus. Katrā ir bijušas savas grūtības un savi prieka mirkļi. Vecā Ulmaņa laikā bērni gāja uz skolu pastalās, grāmatas sasēja pauniņā, jo somu nebija. Tagad daudzi bērni dodas uz skolu ar lepnām somām. Taču tik daudz nabadzīgu cilvēku kā tagad agrāk nebija. Redz, kāda pārvērtība.
Laiki mainās. Cilvēki līdz ar tiem.
