Šovasar (vismaz pagaidām) izpaliek ārzemju ceļojumi, taču gribas arī izbaudīt vasaru un atpūsties pa vidu darba režīmam, tāpēc jādodas īsākos un garākos izbraucienos tepat Latvijā. Secinām, ka visretāk sanācis būt Latgales pusē, kāpēc gan neatrast kaut ko interesantu apskatāmu tur. Tiesa, darba dēļ viena diena pavadāma Madonā un Latgale būs jāiepazīst, vispirms izbaudot Vidzemi. Īpaša plāna ģimenes izbraucienam nav, jo gribas atpūsties bez sevišķa saspringuma un plaša apskates punktu saraksta.
Strūklakas, parki un reljefs
Kamēr vīrs strādā, mēs ar bērniem un suni paspējam krustu šķērsu izstaigāt Madonu. Jāatzīst, tieši izstaigājama pilsēta ir izcili. Pamatā visur, kur dodamies, ir iespēja iet pa gājēju celiņiem, pilsēta ir arī zaļa un kokiem bagāta, karstajā dienā var atrast ēnu, kur patverties no saules stariem. Krietnu laiku spriežam, kā gan šīs pilsētas nosaukumu lasa ārzemnieki un vai viņi uzskata, ka Latvijā ir Madonnas vārdā nosaukta pilsēta.
Statistikas dati liecina, ka Madonā dzīvo 7646 iedzīvotāju, no tiem aptuveni 87 procenti ir latvieši, pārējie – cittautieši.
Novada pašvaldības mājaslapā uzeju informāciju, ka Madonas muiža (no vācu valodas vārda Madohn vai Modohn) jeb Biržu muiža, iespējams, veidojusies jau 17. gadsimtā. Savukārt tās tālāko attīstību ietekmēja un apdzīvotību muižas tuvumā veicināja šaursliežu dzelzceļa līnija, kas būvēta 19. un 20. gadsimta mijā un savienoja Stukmaņus (Pļaviņas) un Valku. Regulārai satiksmei tā atklāta 1903. gadā, un viena no stacijām atradās arī Madonā. Tādējādi tā sāka veidoties kā centrs. 1921. gada pavasarī Madonai, kuras iedzīvotāju skaits pārsniedza tūkstoti, dotas patstāvīga miesta tiesības. 1923. gadā izstrādāts pirmais Madonas apbūves plāns, doti arī nosaukumi centra ielām. Savukārt 1926. gadā Madonai piešķirtas pilsētas tiesības, kas ir apliecinājums tam, ka Madona ir viena no jaunākajām pilsētām Latvijā.
Pilsēta viesiem ir savdabīga ar savu gleznaino reljefu. Interesants ir fakts, ka Madona ir viena no augstākajām vietām Latvijā – tā atrodas 122–193 metrus virs jūras līmeņa. Staigājot pilsētas reljefu arī jūt, īpaši, ja esi atbraucis no Zemgales. Sevišķi pamanāms ir kāpiens uz pilsētas estrādi.
Pa Madonu apmetam krietnus lokus, aplūkojot gan parkus, kuros netrūkst strūklaku, gan pilsētas apbūvi (interesanti, ka vairākās vietās turpat pie privātmājām ganās kazas un govis), aizstaigājam arī līdz Smeceres silam un Karjera ezeram.
Nakts ar varžu kori
Naktsmītni esam nolūkojuši Gulbenes novadā. Starp citu, lielākā daļa naktsmītņu uz nedēļas nogalēm Latvijā ir rezervētas un nav nemaz tik viegli konkrētā maršrutā atrast, kur pārlaist nakti. Piedāvājumu skaits īpaši sarūk, ja kompānija lielāka un tai līdzi ir suns, tad variantu ir jau pavisam maz. Braucot uz naktsmītni, aizšaujam garām pareizajam ceļam, kur jānogriežas, un tai piebraucam pat interesantāk – pa veco Gulbenes bānīša ceļu.
Agrāk Gulbene bija nozīmīga mezgla stacija, bet mūsdienās pēc līniju Ieriķi–Gulbene un Gulbene–Abrene (Pitalova) slēgšanas tās nozīme ir neliela. Gulbenē ir mazintensīva kravas satiksme, bet pasažieru vilciens no Rīgas kursē tikai dažas reizes gadā. Joprojām gan notiek regulāra dzelzceļa satiksme ar Alūksni – divi šaursliežu pasažieru vilcienu pāri dienā. Ceļā uz naktsmītni pabraucam garām bijušajai Stradu stacijai, kas ir agrākais pieturas punkts līnijā Ieriķi–Abrene, kas atvērts 1937. gadā. Pēc Otrā pasaules kara vilcieni šeit nepieturēja. 2009. gadā sliedes demontētas.
Vakars naktsmītnē izvēršas par varžu skaitīšanas sacensību – ja mierīgi pasēž dīķa malā, tās piepeld pavisam tuvu un sasaucas ar citām māsām visai skaļās toņkārtās. Latvijas lauku noskaņu dabā papildina attāli dzeguzes saucieni un griezes balss tuvējā pļavā.
Nākamajā rītā spontāni nolemjam piestāt pie Stāmerienas pils – tā glīti atjaunota, un nav jau nemaz tik daudz tādu “princešu” cienīgu piļu Latvijas ainavā.
Pils celta 19. gadsimta 30. gados, taču 1905. gada revolūcijai sākoties, Stāmeriena bija nozīmīgs nemiernieku centrs, un šo cīņu laikā revolucionāri pili nodedzināja. Tā atjaunota 1908. gadā, rodot jaunu izskatu – pārbūvēšanas darbu rezultātā pils ieguva neoklasicisma un jūgendstila iezīmes. 30. gados Stāmerienas pilī dzīvojis pasaulslavenais itāļu rakstnieks, romāna “Gepards” autors Džuzepe Tomazi di Lampedūza, kas bija precējies ar baronesi Aleksandru fon Volfu. Par Stāmerienas pils pēdējo īpašnieku kļuva Aleksandras fon Volfas pirmais vīrs barons Andrejs Pilars fon Pilhau. 30. gadu beigās īpašnieki bija spiesti pamest dzimteni. Otrā pasaules kara laikā ēka tika izmantota armijas vajadzībām, no 1945. līdz 1965. gadam tajā atradās lauksaimniecības tehnikums, vēlāk – padomju saimniecības “Stāmeriena” kantoris un ciema padomes izpildkomiteja.
Stāmerienas pili ieskauj gan ainavu stila parks, gan ezeri. Abus ezerus savieno kanāls, kas tek cauri pils parkam. Parka lepnums ir leģendas apvītie Mīlestības ozoli: pils dārznieks iemīlējies barona meitā, bet tā bija apsolīta citam baronam; meitas kāzu dienā dārznieks iestādījis divus ozolus un savijis tos kopā.
Gulbenes novada pašvaldība pēdējos divos gados veikusi pils fasādes, jumta un logu atjaunošanas un restaurācijas darbus. Renovācijas laikā atjaunota astoņu šķautņu stikla piramīda jumtā virs galvenajām pils kāpnēm.
Iecienītā Alūksne
Piestājam arī Gulbenes dzelzceļa stacijā, tiesa, tikai uzmest aci, nevis braukt ar vilcienu uz Alūksni. Turp gan dodamies, bet ar automašīnu. Jau no paziņām dzirdēts, ka “covid” laika ceļošanā Alūksne ir viena no populārākajiem galamērķiem. Lai arī esam tur piektdienā, cilvēkus mana gana daudz. Pieņemam, ka brīvdienā tūristu ir vēl vairāk. Alūksnē ieturam pusdienas un dodamies pastaigā.
Ezers mūs sagaida viss vienos apaļlapu ūdensgundegu ziedos. Pie bērniņiem ir tikuši visi šeit sastopamie ūdensputni, kas arī ir burvīgs papildinājums, ko vērot pastaigas laikā. Savus bērnus peldējumā ved gan cekuldūkuri, gan lauči un pīles.
Jau Latvijas valsts pirmsākumos Alūksnes novads bijis iekļauts starp Latvijas paraugmaršrutiem, dēvējot to par Malienas Šveici. 1935. gada “Shell” ceļvedī maršruts caur Māriņkalnu un Jaunlaiceni uz Opekalna baznīcu saukts par “vienu no skaistākiem ceļiem Vidzemē” un šī puse – par “skaistāko Latvijas apgabalu ar neskaitāmiem kalnājiem, devīgu roku izkaisītiem ezeriņiem, upītēm un mežiem, kas rāda ceļotājam skaistās Latvijas burvību”. Ezera un pilsētas vārds cēlies no latgaļu cilmes vārda “olūksna” – avotaina vieta mežā. Alūksne ietilpusi senajā Atzeles novadā. Vēstures dokumentos pieminēta jau 1284. gadā – Pleskavas I un II hronikā ar nosaukumu Alyst un Volyst.
1342. gadā Livonijas ordenis mestra Burharda fon Dreilevana vadībā gleznainā Alūksnes ezera salā pabeidza mūra pils celtniecību, un 25. martā notika pils iesvētīšana. Par godu tam, ka pils iesvētīta Marijas pasludināšanas dienā, vietai dots Marienburgas vārds.
Līdz 1560. gadam Alūksne bija Livonijas ordeņa galvenais nocietinājums austrumu daļā. Lai gan Marienburga bija viens no spēcīgākajiem ordeņa nocietinājumiem, Livonijas kara laikā, 1560. gada februārī, komturs Everts Zībergs to atdeva krievu karavadonim kņazam Kurbskim bez cīņas. Krievijai Marienburga piederēja līdz 1583. gadam. Pēc tam tā vēl septiņas reizes gājusi no rokas rokā: no 1582. līdz 1600. gadam – Polijai, no 1600. līdz 1602. gadam – Zviedrijai, no 1602. līdz 1625. gadam – Polijai, no 1625. līdz 1658. gadam – Zviedrijai, no 1658. līdz 1661. gadam – Krievijai, no 1662. līdz 1702. gadam – Zviedrijai.
1702. gadā Ziemeļu kara laikā Alūksni ieņēma Šeremetjeva komandētais krievu karaspēks, pils tika uzspridzināta, bet pilsētiņa nodedzināta. Pēc 1721. gada miera līguma parakstīšanas šī teritorija nonāca Krievijas atkarībā uz 200 gadiem. Krievijas ķeizariene Elizabete 1750. gadā Alūksni atdāvināja savam kancleram grāfam Voroncovam, kas to pārdeva slepenpadomniekam baronam Otto Hermanim fon Fītinghofam. 19. gadsimta otrajā pusē Alūksne kļuva par svarīgu tirdzniecības centru, kura nozīme vēl vairāk palielinājās līdz ar šaursliežu dzelzceļa Stukmaņi–Gulbene–Alūksne–Valka izbūvi 1903. gadā.
Protams, aizejam uz Tempļa kalnu, kas ir valsts aizsargājams kultūras piemineklis, sens latgaļu pilskalns un senpilsētas vieta. Viena no leģendām vēstī, ka Ziemeļu kara laikā krievu kareivji ar cepurēm sanesuši uzbērumu, lai varētu labāk apšaudīt Alūksnes pili Pilssalā. 1807. gadā kalna virsotnē Alūksnes barons fon Fītinghofs lika uzcelt granīta rotondu – Slavas templi par godu Ziemeļu kara notikumiem Alūksnē un abu karojošo pušu vadoņiem – krievu karavadonim grāfam Šeremetjevam un zviedru armijas kapteinim Vulfam –, bet kalns ieguva vēl šodien lietoto nosaukumu – Tempļa kalns. 20. gadsimta 30. gados Tempļa kalnā sākās tūrisma objektu celtniecība. Viens no tiem bija gaisa tilts pāri gravai, kam dots Saules tilta vārds. To atjaunoja 1995. gadā. Blakus rotondai pirmās Latvijas brīvvalsts laikā uzbūvēja mūzikas paviljonu ar griestu un sienu gleznojumu nacionālā romantisma stilā, taču tieši šīs simbolikas dēļ 20. gadsimta 60. gados padomju vara paviljonu nojauca. No kalna virsotnes paveras plašs skats uz Alūksnes ezeru un muižas parku, kā arī Pilssalu. Tempļa kalna pakājē izveidota atpūtas un makšķerēšanas vieta.
Turpinājums nākamajā numurā
