Latvijā viņu pazīst vienkārši kā sirsnīgu meiteni Zani, kurai vēl vasarā, lai viņa izdzīvotu, ziedotāji palīdzēja tikt pie nepieciešamās summas (120 tūkstošiem eiro) Vīnē veicamajai plaušu transplantācijai.
Nu jaunā sieviete ir atpakaļ mājās – uz savām kājām, nevis ratiņkrēslā, un savu elpu, nevis mehāniskām ierīcēm degunā. Šķiet, varētu beidzot atvēzēties jaunai pilnīgai dzīvei, ja ne kārtējais pašai Zanei nepārvaramais šķērslis. Lai organisms donora plaušas neatgrūstu, jaunajai sievietei visu turpmāko dzīvi būs nepieciešamas imūnsupresijas zāles, kam nepieciešami teju 19 tūkstoši eiro gadā. Taču Nacionālais veselības dienests, kas pārrauga valsts kompensējamo medikamentu lietu, paziņojis, ka piešķirs vien 14,2 tūkstošus. Tie esot likuma burta griesti, kam nespēj izsisties cauri ne objektīvi argumenti, ka invaliditāti un mazturīgā statusu ieguvušajai sievietei vienkārši nav to 400 eiro mēnesī dzīvībai svarīgajām zālēm, ne sabiedrības sašutums par absolūto valsts neieinteresētību savos slimajos cilvēkos.
Protams, visticamāk, Zane gluži kā pirmajā reizē, kad Nacionālais veselības dienests atteica naudu plaušu transplantācijai, arī šoreiz nepaliks bez nepieciešamajām zālēm. Ja ne kā citādi, labdarības organizācijas un ziedotāji atkal sadosies rokās un pa centam vien trūkstošo sagādās. Tā jau noticis neskaitāmas reizes, ko pierāda «Eņģeļi pār Latviju», ziedot.lv un citas akcijas, kad savākti simtiem tūkstoši galvenokārt smagi slimajiem bērniem. Taču, no otras puses – iespējams, tieši šī sabiedrības gatavība mesties palīgā ir truli aizmidzinājusi mūsu veselības politikas veidotājus un ierēdņus, ka nav ko iespringt labāka ilgtermiņa risinājuma meklējumos. Lietas nokārtosies pašas par sevi – mums ir griesti, un viss!
Tāpēc piekrītu, ka jābļauj skaļāk un jāmodina, ka mūsu ir pārāk maz, lai naudas trūkuma dēļ kādam atļautu iet bojā, valsts institūcijām uz to, plātot rokas, vienaldzīgi noskatoties. Citādi zūd ticība pašam svarīgākajam – sajūtai, ka esi šai valstij vajadzīgs, un paļāvībai, ka bēdu stundā tā palīdzēs! ◆