Piezīmes piektajā Drosmes un cilvēcības velobraucienā no Jelgavas uz Auci.
Pirmajā reizē piecdesmit, otrajā – trīsdesmit, trešajā – piecpadsmit, bet šogad 27. maijā piektajā reizē – 36 studenti, LLU darbinieki, skolēni un citi interesenti piedalījās Drosmes un cilvēcības velobraucienā. Tas tiek rīkots, pieminot profesoru Jāni Āboliņu (1906–1990), kurš Otrā pasaules kara laikā 1941. gada jūlijā ar velosipēdu devās no Jelgavas uz Auci, lai censtos glābt divus savus apcietinātos kolēģus. Vienu no tiem – mācību un pētījumu saimniecības direktoru Paulu Dermani – izdevās atbrīvot.
Jaunieši meklē ideālus
Pirms gadiem sešiem septiņiem «Zemgales Ziņas» centās iedibināt ikmēneša velopastaigas, kuru maršruts gāja pa laikraksta varoņu pēdām. Tomēr šis pasākums pamazām noplaka, taču Drosmes un cilvēcības velobrauciens maija pēdējā trešdienā, gribas cerēt, kļūst par jaunu Jelgavas tradīciju. To atbalsta LLU, turklāt tās Studentu pašpārvalde. Ar finansiālu atbalstu pasākumā otro gadu iesaistījusies arī pilsētas pašvaldība. Par savu goda lietu dalību braucienā uzskata profesora J.Āboliņa ģimene. Svarīgi, ka velobraucienu par nozīmīgu uzskata arī Izraēlas vēstniecība, kas, pēc diplomāta un agrākā LLU pasniedzēja Induļa Bērziņa domām, ir lielisks sasniegums.
Maija beigās parasti jaukā laikā doties ceļā ar velosipēdu vilina putnu dziesmas, balto ābeļu un žilbinoši dzelteno rapšu lauku ziedonis. Tomēr Drosmes un cilvēcības velobraucienā saista arī J.Āboliņa pilsoniskā drosme, kas ir svarīga visos laikos. Divu velobraucienu dalībnieks uzņēmuma «Laflora» kūdras purva strādnieks Ziedonis Brežinskis atzīst, ka viņam šajā pasākumā ir interesants vēsturiskais aspekts. Var manīt, ka arī jauniešiem ir svarīgi meklēt dzīvei ideālus, no kā varētu mācīties un iedvesmoties.
Ar vācu valodu pret ieročiem
Divās monogrāfijās, kas Sigismunda Timšāna un Friča Dangas redakcijā deviņdesmito gadu sākumā par profesoru J.Āboliņu izdotas Latvijā un ASV, par šo kolēģu glābšanas varoņdarbu Aucē nekas nav minēts. Ir liecības, ka profesors centās palīdzēt padomju režīmā cietušajiem kolēģiem, atbalstīja savu māsu Skaidrīti, kas atgriezās no izsūtījuma Sibīrijā. Par 1941. gada jūlijā Aucē piedzīvoto viņš bija stāstījis pašiem tuvākajiem cilvēkiem ģimenē. Izglābtais kopā ar ebrejiem apcietinātais P.Dermanis nebija ebrejs. Taču, kā uzskata profesora dēls pensionētais inženieris Valdis Āboliņš, ļoti iespējams, sava melnīgsnējā izskata, kā arī «Vecauces» direktora amata dēļ (ko ieņēma arī pirmajā padomju okupācijas gadā) viņš būtu nogalināts kopā ar Auces ebrejiem. V.Āboliņš neatceras otra kolēģa uzvārdu (iespējams, tas sācies ar burtu K), par kuru centās iestāties tēvs, taču viņš bijis ebrejs. Šo cilvēku, tāpat kā daudzus citus, izglābt neizdevās.
Profesors J.Āboliņš toreiz sarunās ar nacistiem licis lietā savu perfekto vācu valodu. Pirms kara, būdams Latvijas Universitātes Morberga stipendiāts, viņš divas reizes (kopā ilgāk nekā gadu) Vācijā bija iepazinies ar vācu sasniegumiem lauksaimniecības mašīnu ražošanā. Dēls atceras tēva stāstīto, ka vācu valodas zināšanu dēļ viņš ticis norīkots pavadīt Ostlandes ministru Alfrēdu Rozenbergu, kurš 1942. gadā ieradās Jelgavā. No šīs saskarsmes viņam pilnībā radies iespaids, ka latviešu tautai nacistiskajā Lielvācijā nav nākotnes.
Aplausi lauku skolai
«Kāds bija oriģinālais braukšanas ātrums?» jautāja kāds no jauniešiem, kad, izbraucot no pilsētas, ceļš caur mežu virzījās uz Garajiem kalniem, kas visas piecas reizes bijusi pirmā pietura ceļā uz Auci. Nav saglabājušās liecības, cik ātri profesors J.Āboliņš brauca un cik ilgu laiku pavadīja ceļā. Piektajā Drosmes un cilvēcības velobraucienā (ar piecām divdesmit minušu pieturām Glūdas, Kroņauces un Penkules skolās un Bēnes bibliotēkā) tas tika veikts piecarpus stundās. Ir gadījies, ka, pūšot lielākam pretvējam vai plīstot riepām, vai arī tādēļ, ka Penkulē ģeologs Astrīds Freimanis ļoti aizraujas ar stāstiem par turpat blakus esošajiem vairāk nekā kilometru dziļajiem pazemes urbumiem, braukts par stundu ilgāk.
Pirmā piecu minūšu pietura, kā allaž, bija Garajos kalnos pie pieminekļa 1942. gada 8. janvārī nacistu nogalinātajiem 443 «Ģintermuižas» slimniekiem. Pirms gada tur vēl nebija par ārstes Intas Čakstes mantojumā atstātajiem līdzekļiem uzstādītās akmens plāksnes, kurā iegravēti zināmo nogalināto vārdi.
Pieturā Glūdas skolā brauciena dalībnieku aplausus izpelnījās skolotājas Gintas Blumbergas stāstījumā minētais fakts, ka šajā sešklasīgajā lauku skoliņā (tā no nākamā mācību gada būs četrklasīga), kur mācās tikai 60 skolēnu, gandrīz katrs ir iesaistīts Aldas Skrastiņas vadītajā deju kolektīvā «Rakari». Un tas atkal izcīnījis tiesības dejot lielajos Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētkos Rīgā.
«Aklā» līnija aiz Glūdas stacijas
Tālāk taisnākais ceļš būtu gar Eglones upīti pāri laukiem. Taču iepriekšējā dienā bija pamatīgi lijis, tādēļ ceļš vijās pa šoseju gar Glūdas staciju. Uz dzelzceļa pārbrauktuves strādāja vīri sarkanās, tādās pašās kā velobrauciena dalībniekiem, drošības vestēs. «Ka nepieliek arī mūs arī pie darba!» ieminējās LLU tālākizglītības speciāliste Antra Bērziņa. Dzelzceļnieki pasmaidīja. Taču, runājot par dzelzceļa lietām, nopietni jāpiezīmē, ka ir ieildzis ES tiesas līmenī paceltais strīds starp Latviju un Lietuvu par Reņģes un Mažeiķu līniju, kas iet caur Glūdas staciju. Proti, divtūkstošo gadu sākumā Lietuvas puse nekaunīgi noņēma sliedes divdesmit kilometru posmā no Latvijas robežas līdz Mažeiķiem, tādēļ samērā daudz kravu uz Klaipēdas ostu sanāk vest ar līkumu caur Šauļiem, par ko lietuviešu dzelzceļniekiem tiek maksāts vairāk nekā tad, ja kravas ietu pa taisno – no Jelgavas uz Mažeiķiem. Jau gadus desmit pamirušo Mažeiķu līniju velobrauciena dalībnieki šķērsoja pie Bēnes, bet pirms tam bija jauka pasēdēšana pie Penkules pamatskolas virtuvē vārīta kompota. Skolas muzejā, ko pārzina skolotāja Indra Skranda, starp sešdesmito gadu skolas soliem ar eņģītēm un simt gadu veciem sadzīves priekšmetiem atradās arī 358 lappušu biezā 1954. gadā izdotā «Traktorista rokasgrāmata», kuru kopā ar kolēģi J.Cērpu sarakstījis toreizējais Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas docents J.Āboliņš.
Aucē pie kioska tiekas jau 100 gadu
Aucē pie kioska, kas pilsētas centrā uzbūvēts pirms vairāk nekā simt gadiem, velobraucējus sagaidīja Auces muzeja vadītāja Ina Bojāre. Viņa savā stāstījumā gan atcerējās bezbēdīgos LLU studentu mācību prakses stāstus no sērijas «Jauki dzīvot Vecaucē, te neviens mūs netraucē», gan skaudri nosauca septiņus latviešus, tā sauktās pašaizsardzības vienības dalībniekus, kuri iesaistījās pilsētas ebreju nogalināšanā.
Priekšpēdējais maršruta punkts bija memoriāls no pilsētas piecus kilometrus attālajā Putnu mežā. Velobrauciens finišēja Auces novada Ražotājos, kur profesora mazdēla Andra Āboliņa ģimene izvērsusi biohumusa ražošanu. Tomēr trijiem velobrauciena dalībniekiem finišs bija vēl pēc 67 kilometriem – Jelgavā. Jau pirmajā braucienā 2011. gadā Meža fakultātes studente Katrīna Jaunslaviete ar sešiem domubiedriem iedibināja tradīciju, ka stiprākie Aucē var arī nesēsties LLU autobusā (kam seko kravas automašīna ar velosipēdiem), bet gan atgriezties mājās saviem spēkiem. Šoreiz tādi stiprie mājās braucēji bija trīs: LLU inženieris programmētājs Salvis Daģis, LLU Informācijas tehnoloģiju fakultātes docents Ivars Mozga un jurists Aloizs Stepēns. Atceļā, braucot ar vidējo ātrumu 27 kilometri stundā un kopā veicot 145 kilometrus, pulksten 21.30 trijotne atgriezās Jelgavā. ◆
