Manas attiecības ar Dievu vienmēr bijušas sarežģītas. Dzīvē bijuši dažādi periodi: esmu Viņam nosacīti ticējusi, tad neesmu ticējusi vispār, bet tāda aktīva ticīgā es kļuvu apmēram pirms gada. Pagājušā gada 14. augustā, kad mājās sēdēju vientuļa, skumja un nelaimīga, ieslēdzu televizoru un skatījos pārraidi no Aglonas, un tajā brīdī Dievs pieskārās manai sirdij. Šis pieskāriens bija tāds, ka es teicu: «Jā, es gribu ticēt!» Nosolījos nedomāt par tām neizskaidrojamajām reliģijas lietām, jo visu mūžu esmu bijis loģisks cilvēks, visam meklēju izskaidrojumu. Šobrīd man tas vairāk nav svarīgi, es vienkārši ticu. Nu, lūk, te ir tā atbilde, kāpēc es eju uz Aglonu. Dodos tur, pirmkārt, lai atzīmētu Vissvētās Jaunavas Marijas debesīs uzņemšanas gadadienu un, otrkārt, lai pateiktos Dievam, ka viņš mani uzrunāja, un lūgtu palīdzību tālākajā dzīvē: lai mani vada un palīdz atrast vietu, lai pasaka, ko lai es tālāk daru, jo katram cilvēkam ir sava sūtība. Man tā ir jāsaprot. Es gribu kalpot Dievam, tāpēc ceļš kopā ar citiem kristiešiem, lūgšanas – tas viss ir, lai aizietu prom no laicīgās pasaules un pievērstos garīgajai. Ļoti svarīga man būs arī iestiprināšanās sakramenta saņemšana.Ceļš mani nebiedē, jau darbā bija fiziskā slodze, tāpēc domāju, ka man ir labs rūdījums. Galvenais, lai būtu labi apavi, bet pāri visam, protams, ir ticība. Kilometru ir diezgan daudz – paredzēts, ka dienā veiksim no 25 līdz 30 kilometriem. Iesim 12 dienas, viena svētceļojumā būs brīva. No Jelgavas ejam kādi 20 – 25 cilvēki, var jau būt, ka vēl kāds ir pieteicies. Svētdien uz Jelgavu atnāks Dobeles svētceļnieki, un tad mēs gājienu pirmdien no rīta turpināsim kopā. Aktīvi sekoju līdzi laika prognozēm svētceļojuma laikā. Dažādos portālos ir atšķirīga informācija. Pagaidām lietu sola tikai 1. un 2. augustā.No ģimenes eju viena. Manas ģimenes locekļi diemžēl nav kļuvuši par kristiešiem, bet viņi man neaizliedz un nenosoda par šādu lēmumu.
