Vakar Aglonā beidzās Vissvētākās jaunavas Marijas Debesīs uzņemšanas svētki, kas pulcēja tūkstošus no Latvijas malu malām. 1. augustā uz Aglonu no Jelgavas kājām devās 55 svētceļnieku grupa. Pabeidzam 9. augusta numurā iesākto stāstu par grupas pieredzēto ceļā.
Starp Aknīsti un Subati šķērsojām beidzamās upītes un strautiņus, kuru ūdeņi caur Dienvidsusēju aiziet uz Lielupi. Tālāk jau sākas Daugavas baseins. Taču Augšzemgalē mūsu pusi piemin it bieži. Piemēram, Subatē ir Jelgavas, Ilūkstē – Zemgales iela. Bet Daugavpilī ir ne tikai Jelgavas iela, bet arī šāda nosaukuma tramvaja pietura. Subatē vakaros tumšs Pēc mūsu grupas jauniešu atzinuma, 8. augusta brīvdiena, kas iekrita pirmdienā, Subatē pagāja ļoti ātri. Tikko paspēja izpeldēties ezerā, pašūpoties parkā, kad jau vakars klāt un ielās tumšs, jo apgaismojums netiek ieslēgts, un jāiet gulēt. Gribēju atrādīt savas pavalkātās un arī plīsušās sporta botes Subates kurpniekam Vitālijam, bet viņš kopā ar vairākiem citiem vīriem jau agri no rīta bija devies uz nedēļu meža darbos kaut kur pie Viesītes. «Lūdzieties par mums!»Pēc atpūtas ceļš uz Ilūksti virzījās raiti. Pusdienojām pie Eglaines, pie luterāņu baznīcas, kur, ļoti iespējams, kristīts latviešu apgaismotājs, pirmās ābeces sakārtotājs, pāris gadu arī Jelgavas skolas pārvaldnieka palīgs Vecais Stenders (1714 – 1796). Vienai mūsu svētceļniecei tulznainajā pēdā iekļuva infekcija un kāpa ķermeņa temperatūra, Ilūkstē vajadzēja lūgt ārsta palīdzību. Ilūkstiešu ātrās palīdzības mediķi secināja, ka bez ķirurga nebūs līdzēts, un brauca tam pakaļ uz mājām. Kad viss bija izdarīts, naudu mediķi neparko neņēma. Vien teikuši: «Lūdzieties par mums!» Jāatzīst, ka tā tas bija ne vienā vien vietā, kur saņēmām kādu pakalpojumu.Nakšņojām Ilūkstes vidusskolā, ko, kā vēstīja akmens plāksne, 1927. gadā atklājis Rainis. Gulēšana bija tieši aktu zālē, kur droši vien lielais dzejnieks, tolaik izglītības ministrs, teicis runu. Vakarā pēc noliktā naktsmiera pulksten 22.30 tumsiņā pa zāles kaktiem «hi-hi, ha-hā» – kā jau parasti, kad vienuviet kopā tikuši pusaudži. Tad mēs ar jaunajiem cilvēkiem norunājām, ka gulēt iesim kā zaldātiņi kazarmās. Proti, visiem ir atļauts brīvi staigāt pa guļamtelpu, iziet ārā aprunāties ar draugu, lādēt mobilo telefonu un veikt visādas citas neatliekamas darīšanas. Taču tas viss vienu stundu pēc noliktā gulētiešanas laika, jo tomēr ir pieklājīgi jāļauj iemigt tiem, kas ir noguruši un grib atpūsties. Dzirdēju, ka viens otrs tīnis čukstējās par to, kurš kuru pēc stundas modinās, taču jau pēc desmit minūtēm kaktos atskanēja vienmērīga aizmigušo jauniešu šņākšana. Kāda svētceļniece minēja, ka tādu gulētiešanas kārtību varētu mēģināt arī skolēnu dziesmu un deju svētkos, kad vienkopus savlaicīgi jāaizmidzina koris vai deju kolektīvs. Seminārā pieplūdums Nākamajā rītā mūsu aiziešanu no Ilūkstes svētīja vecais dekāns Jānis Krapāns. Viņš it kā atvainojās, ka ilūkstieši nav atjaunojuši Pirmajā pasaules karā sagrauto katoļu baznīcu, kas bijusi daudz lielāka par tagadējo, taču priecājās, ka šim mācību gadam Rīgas Katoļu garīgajā seminārā pieņemti deviņi puiši, kas ir rekords un vairojot cerības par garīgu atmodu. Bez tās, viņaprāt, nav iedomājama arī materiāla labklājība. Mūsu svētceļnieku grupas vadītājs diakons un reizē piektā kursa seminārists Jurijs Gorbačevskis teica, ka šajā mācību iestādē ir ļoti labi pasniedzēji. Visus izdevumus sedz katoļu baznīca. Taču dzīve visu mācību laiku – sešus gadus – esot kā klosterī, kuru semināristiem atļauts atstāt tikai uz dažām stundām sestdienās. Ne katrs spējot tādu ticības pārbaudījumu izturēt. Viens no viņa sešiem kursabiedriem semināru atstājis tādēļ, ka sašaubījies, otrs – jo iemīlējies. Katoļu garīdzniekiem laulības saites nav atļautas. Seminārā nepieņem arī personas, kam laicīgajā dzīvē ir parādi. Tas neiet kopā ar priestera nabadzības solījumu.Ātruma rekordsEjot pa veco Ilūkstes – Daugavpils ceļu, pāri Daugavai tālu varēja redzēt Līksnas baznīcu. Tik lepnu dievnamu kā Latgalē nav nekur Latvijas laukos! Agrāk bērniem ļoti bagātajā Latgalē un Augšzemgalē majestāstiski stāv pirmās brīvvalsts laikā uzbūvētās skolas. Svētceļojuma priekšpēdējā dienā, pagājušo ceturtdien, portālā www.kurtuesi.lv parādījās neticama ziņa, ka Dobeles – Jelgavas grupa divdesmit piecu kilometru garajā posmā pa Daugavpils – Rēzeknes šoseju virzās ar ātrumu astoņi kilometri stundā. Nez vai olimpietis Aigars Fadejevs, stumjot bērnu ratiņus, soļotu daudz ātrāk. Mūsu grupas parastais ātrums svārstījās ap četriem pieciem kilometriem stundā. Skaidrs, ka elektronika kļūdījās, tomēr jāatzīst, ka šajā ceļa posmā mēs virzījāmies ātrāk nekā parasti. Šoseja ir stipri noslogotās transporta maģistrāles Sanktpēterburga – Varšava posms, uz kura neviļus gribējās pavadīt pēc iespējas mazāku laiku. Trīssimt kilometru garajā ceļā ne vienreiz vien nācās apspriesties un piedomāt par kustības drošību. Iespējams, citreiz tur iet nevajadzētu, jo ir taču apkārtnē nelieli lauku ceļi. Apkampieni uz ciema robežasAtpūtāmies šosejas malā pie Maļinovas pareizticīgo baznīcas un zibens spērienā izdegušā kultūras nama. Taču drīz vien apmēram divsimt metru tālāk no ceļa atklājām ar ES līdzfinansējumu izbūvēto Maļinovas jauniešu centru, kur pēc izlīšanas uz ceļa bijām siltumā un sausumā. Vietējā pamatskola gan ir likvidēta, tās vietā tapis lauksaimniecības mašīnu apkalpošanas centrs. Tajā pašā vakarā iegājām Višķos, kur nakšņojām pie baznīcas, kas būvēta no tēstiem laukakmeņiem un ir viena no pēdējām, kas tapusi pirmās brīvvalsts laikā. Bet nākamajā dienā jau Aglona. Tajā iegājām piektdienas, 12. augusta, pēcpusdienā. Pēc svētceļnieku tradīcijas uz ciema robežas sirsnīgi sveicām cits citu un tad devāmies uz baziliku pie Dievmātes, par kuru tika dziedāts un lūgts visu ceļu.
