Rītvakar tūkstošiem cilvēku gan pilsētā, gan laukos dosies uz baznīcām, lai pēc vecas tradīcijas draudžu kopībā svinētu Kristus dzimšanas dienu.
Ziemassvētku vakarā uz dievnamu dosies arī Ilze Kreislere un Kristīne Mitule, kuras pastāstīja par savu garīgo pieredzi. Atbalstu meklējot«Kad dzīvē iet tik grūti, ka saviem spēkiem netiec galā, tad meklē stiprāko,» par saviem Dieva meklējumiem teic Kristīne Mitule no Ozolniekiem. Pēc vīra pazīstamā arhitekta Oļģerta Dūdas pāragrās aiziešanas mūžībā viņa viena, piepalīdzot draugiem un radiem, audzina četrus bērnus. Kristīne augusi padomju iekārtai raksturīgā rīdzinieku ģimenē, kas pie svētku eglītes pulcējās tikai Vecgada vakarā un Ziemassvētkus nesvinēja. Deviņdesmitajos gados, kad Kristīne studēja Latvijas Lauksaimniecības universitātē zemes ierīcību, māsas Daces mudināta, viņa nokristījās katoļu baznīcā un pagājušajā vasarā arī iestiprinājās. «Māsa mūs visus iesaistīja baznīcā. Arī tēvs, kurš padomju laikā strādāja atbildīgā darbā un agrāk esot ticējis, ka ar komunistiskās revolūcijas uzvaru cilvēcei sāksies jauna laika skaitīšana, nesen pabeidza «Alfa» kursu,» pasmaida Kristīne. Par savām Ziemassvētku izjūtām ģimenes četras atvasītes katra spriež mazliet citādi. Vecākā meita Elīza, kurai ir 11 gadu, uzsver, ka tā pirmkārt ir Kristus dzimšanas diena. Dēls Kristaps un vidējā meita Luīze runā par to, ka jāpalīdz citiem, kam trūkst naudas kādam kārumam. Piecgadīgā Sofija šķiet visklusākā, taču arī viņa ļoti gaida Ziemassvētkus. Otrdienas vakarā Kristīne ar bērniem bija atbraukusi uz interešu un izglītības centru «Svētelis» Pārlielupē, kur, mazajiem pirkstiņiem čakli darbojoties, tika saiņotas labdarības akcijā savāktās konfektes. Tās domātas tiem bērniem, kuru vecāki saņem ES un citu sponsoru ziedotās pārtikas palīdzības pakas, kā arī «Svēteļa» saimniecībā izaudzētos kartupeļus. Kaut gan Kristīnei kā mērniecei šodien darba ir maz, viņas ģimene ir iztikusi un lūko, kā palīdzēt nabadzīgajiem. «Man ir vajadzīgas lūgšanas»Ilze Kreislere ik svētdienu cenšas nokļūt uz dievkalpojumu Sv.Annas baznīcā. Viņa ir kristīta agri bērnībā. Rosīgi draudzes dzīvē meitene iesaistījās pēc iesvētībām 1996. gadā. Ilzei labā atmiņā Jelgavas 2. vidusskolas (tagad Valsts ģimnāzija) klašu audzinātāja Guntra Gulbe, kura ne tikai mācīja matemātiku, bet arī atrada laiku garīgām sarunām. Savukārt vidusskolas klasēs viņa kristīgo ētiku mācījās pie skolotājas Silvijas Palmbahas. «Domāju, ka cilvēks nevar dzīvot, nekam neticot. Man ir vajadzīgas lūgšanas, grēku nožēla, ja jūtu, ka esmu sagrēkojusies. Luterāņi atšķirībā no katoļiem parasti grēkus izsūdz nevis priesterim, bet pie sevis pārdomājot to, ko ir sastrādājis, un kopā ar citiem saņemot pie altāra vakarēdienu. Taču arī manā konfesijā draudzes loceklim ir tiesības uz privāto bikti – divatā izrunāt ar mācītāju savas problēmas un tad saņemt grēku piedošanu. Agrā jaunībā, kad kaut kas ļoti nospiež sirdi, esmu to darījusi. Kad iepazinos ar savu vīru Jāni, uzzināju, ka viņš nav ne kristīts, ne iesvētīts. Uz baznīcu šad tad, ja «autobuss nāk», aizbraucis, bet tas nebija stingri apzināti. Jānis piekrita kristīties un iesvētīties, mēs arī laulājāmies baznīcā un tagad uz to ejam kopā. Patlaban strādāju par sociālo aprūpētāju. Instrukcija paredz, ka šajā amatā nevajadzētu ar klientiem runāt par politiku, reliģiju un nacionālo jautājumu. Taču pat visikdienišņākajās sarunās neviļus atklājas, ka lielais vairums cilvēku vismaz mūža nogalē apzinās, ka tic Dievam vai meklē ceļu pie tā. Pilsētā uz ielas jūt steigu, burzmu veikalos, taču sirdī ir klusais Ziemassvētku gaidīšanas laiks. Kaut arī mūsdienās daudzi lieto elektroniskos sazināšanās līdzekļus, man ir daži cilvēki, kuriem es pa parasto pastu sūtu kartītes, kurās ierakstu kādu tieši šim cilvēkam, manuprāt, atbilstošu citātu no bībeles. Tā ir mīļāk.
