Šajās dienās augstskolu durvis sparīgi ver vidusskolu absolventi, no kuriem lielākā daļa dzimuši 1992. gadā. Tas ir otrais gads, kad vidusskolas absolventu rindās iezīmējas dzimstības kritums, kas Latvijā nāca pēc astoņdesmito gadu beigām, kad dzima pāri par 40 tūkstošiem bērnu gadā. Taču 1992. gadā dzimušo ir tikai trīsdesmit tūkstoši. Nākamajos trīs gados, kad vidusskolu beigs 1993., 1994., 1995. gadā dzimušie, demogrāfiskās bedres kritums būs vēl lielāks – līdz pat 18 – 19 tūkstošiem. Tādēļ vēl jo vairāk ir svarīgi, lai viņi pēc iespējas sekmīgāk īsteno savas iespējas gan izglītībā, gan arī darbā. Nosakot augstskolu studiju programmās budžeta apmaksātas vietas, valsts mēģina radīt savu pasūtījumu, mudina jauniešus izvēlēties tos virzienus, kas Latvijai būtu perspektīvākie. Tomēr jāatzīst, ka valsts ierēdņi ne vienmēr spēj precīzi izvērtēt, kāds veidosies reālais darba tirgus pieprasījums. Neviens jau arī neatbild par to, vai jaunietim, kurš studējis par valsts naudu, Latvijā atrodas piemērots darbs. Šodien mums ir daudz juristu, tulku un citu pārsvarā humanitāro specialitāšu absolventu, kas, studējuši par budžeta līdzekļiem, strādā ārzemēs. Esmu par reformām augstākās izglītības finansējumā. Proti, pakāpeniski samazinot pašreizējo budžeta vietu skaitu, tā vietā piedāvāt valsts garantētu kredītu. Jaunieši, to ņemot, pamatīgāk apsvērtu iespējas, kur viņi pēc diploma saņemšanas strādās, kā naudu atdos. Turklāt kredītu varētu dzēst ātrāk, ja absolvents strādātu kādā īpaši atbalstāmā reģionā, ja ģimenē dzimtu bērni. Turpretī, ja jaunietis dotos prom no Latvijas uz kādām augstas labklājības zemēm, kredīts būtu jāatmaksā pašam. Latviešiem gan ļoti nepatīk ņemt kredītus, bet, ja to garantētu valsts, iespējams, attieksme mainītos. Šovasar reflektantu uzņemšanu augstskolās vēroju ar padziļinātu interesi. Starp jaunajiem censoņiem ir arī mana meita. Ne vienmēr jaunie grib klausīt vecākos, taču no savas pieredzes, tiesa, grēkojot pret sevi kā diplomētu vēsturnieku, jauniešiem gribu ieteikt pievērsties nevis humanitārajām, bet gan inženierzinātnēm. Visā Eiropā beidzamajā dekādē izveidojusies ļoti liela sociologu, psihologu, politologu un daudzu citu humanitāro speciālistu pārprodukcija. Nevaru iedomāties, ka visi, kas, piemēram, Latvijā studē jurisprudenci, politoloģiju, varētu dabūt jurista vai politologa darbu. Tiesa, humanitārās studijas ir interesantas, varbūt pat šķietami vieglākas. Turpretī tiem, kuri, studējot daudziem ne tik saistošo fiziku, matemātiku, būs apguvuši enerģētiku, ceļu būvi, informācijas tehnoloģijas, ķīmiju, farmāciju, ir lielākas iespējas strādāt savā specialitātē. Latvijā inženierzinātnēs ir liels pirmspensijas un pat pensijas vecuma darbinieku īpatsvars (to jūt arī augstskolu profesūrā). Pat ja Latvijā inženierzinātnēs labi izglītots jaunietis nevarētu atrast pietiekami augsti atalgotu darbu, tāds atrastos ārzemēs. Lai veicas atbildīgajās dzīves krustcelēs!
