Zenta un Imants Kreicbergi nosvinējuši Zelta kāzas, bet ar skumjām secina, ka no 13 viņu ievadītajiem jaunajiem pāriem kopā ir mazāk nekā puse.
Imants pirms 50 gadiem savu mīļoto meiteni Zentu par sievu apņēma, pretojoties vecākiem. Tas nekas, ka kāzu dienā bija piemirsis sarūpēt līgavas pušķi, vedēji pēdējā brīdi paziņoja, ka ierasties uz kāzām nevarēs un ciema padomes priekšsēdētāja bija aizmirsusi par laulību reģistrāciju un tā vietā devusies gulēt. Spītējot visam, Kreicbergu pāris kopā ir joprojām, izaudzināti trīs braši dēli, un pirms gada Zenta un Imants beidzot pārnākuši dzīvot pašu celtajā vasaras mājiņā. Ne baznīca, ne kleita, bet meiteneUz Jelgavas un Valgundes pagasta robežas meža ielokā slejas neliela mājiņa, to savām rokām būvējis pats saimnieks, lai būtu, kur aizvadīt mierīgas un skaistas vecumdienas. Zelta kāzu jubilejas ziedus vāzē nomainījuši miķelīši un samtenes. Uzteicot rudens ziedu krāšņumu, saimniece iesaucas, ka vajadzējis ciemos braukt pāris nedēļu agrāk. «Tad dārzā vēl bija rudens rozes un citas puķes, ko parādīt, bet nu jau …» ar nožēlu noteic Zentas kundze, kurai puķes un dārzs nu kļuvis par sirdslietu. Uz galda rūpīgi salikti fotoalbumi – tie ir Imanta pārziņā, kurš ar fotografēšanu aizrāvies jau jaunībā, tādēļ albumu kaudzīte ir visai paprāva. Imants un Zenta auguši Bērzes pusē un viens otru bija manījuši tikai tā – garām skrejot –, taču kopā abus saveda Zentas iesvētības, uz kurām Imantu kā vietējo muzikantu bija uzaicinājuši viņas vecāki. Ģimene bija liela – septiņi bērni –, un visas jubilejas vienmēr tika atzīmētas ar vērienu – mūzikas un danču pavadībā. Pirms vakara ballītes Vecvagaru mājās Imants ar kolēģiem muzikantiem iegriezās Bērzes baznīcā palūkoties uz iesvētāmajām jaunkundzēm. «Pie baznīcas iznāca meitenes baltās kleitās, bet, kad ieraudzīju Zentu, mana pirmā doma bija – kaut šī meitene būtu mana! Tā bija iemīlēšanās no pirmā acu skata. Vainīga nebija nebaltā kleita, ne kas cits, bet pati meitene,» atceras Imants. Vakarā Zentas vecāku mājās Imants ar brāli spēlēja dančus, bet acis no skaistās meitenes ne mirkli neesot atrāvis. Tā kā Imanta vecāki bija pastnieki, dēls vai ik dienu pieteicās viņiem palīdzēt izvadāt laikrakstus un vēstules – sēdās uz motocikla un visupirms devās Vecvagaru mājas virzienā. «Rau, pa šo logu es vakarā iekāpu, bet pa to no rīta līdu laukā,» rādot Zentas vecāku māju fotogrāfiju, sirsnīgi smejas Imants.Roku lūdz grāvmalāPāris draudzējies trīs gadus, līdz kādā zaļumballē Imants sadūšojies Zentas vecākiem lūgt meitas roku. «Bildināju jauno sievu grāvmalā – tur bija atsēdušies Zentas vecāki. Domāju, pietiek vienreiz pa logiem staigāt, tā lieta jānokārto līdz galam. Saņēmu dūšu un gāju klāt. Atļauju vecāki, protams, deva, sakot, cik tad ilgi tu te staigāsi,» smej Kreicberga kungs. Imants bija izmācījies par kombainieri un šoferi, tā ka pelnīt un uzturēt ģimeni bija gatavs. Zenta jau no 14 gadu vecuma sāka strādāt un bija patstāvīga, jo vecāki nevarēja atļauties meitu sūtīt pilsētas skolā. Jaunā pāra laulību datums tika noteikts 31. jūlijs, taču līgavaiņa vecāki bija pret tām. «Bijām liela ģimene, tēvs vienīgais pelnītājs, bet Imanta ģimene skaitījās inteliģenta, jo vecāki bija pastnieki, brālis mācījās vidusskolā, abi dēli spēlēja mūzikas instrumentus. Pret mūsu laulībām viņi bija tikai tāpēc, ka dēls par sievu gribēja apņemt meiteni no vienkāršākas ģimenes,» paskaidro Zenta. Kāzas Kreicbergu pārim bija nelielas un pieticīgas. Zenta nevēlējās vilkt baltu kleitu, lai gan krustmāte viņai to bija gatava dāvināt. Meitene tērpās mātes tautastērpā. Kāzas tika nolemts svinēt vietējā kultūras namā kopā ar Zentas brāļa un citu Bērzes jauniešu pilngadības svinībām. Jampadracis kāzu dienā1960. gada 31. jūlijs jaunlaulātajiem izvērsies kā vesels jampadracis – piedzīvojumiem bagāts. Nākt par vedējiem bija aizrunāti kolhoza priekšsēdētāja ar savu draugu, bet stundu pirms laulībām viņas šoferis paziņoja, ka vedēji tomēr ierasties nevar… Nācās meklēt citus. Par lieciniekiem piekrita kļūt Zentas brāļa krusttēvs ar sievu. Kā jau dārzniekam pieklājas, uz kāzām viņš ieradies ar lielu rožu klēpi un tā no neveiklas situācijas paglābis arī Imantu. «Skatāmies, nāk mans līgavainis… tukšām rokām. Vedēji jautā: kur līgavas pušķis? Bet Imants apmulsis rausta plecus: kas par puķēm? Vai tādām arī jābūt? Tad nu vedējtēvs paņēma daļu no sava rožu klēpja un iespieda man rokās,» smej Zentas kundze. Jautrība ar to nebeidzās – tikuši līdz ciema padomei, jaunlaulātie bija gatavi doties iekšā, bet – durvis ciet. «Klauvējām ilgi un dikti, beigās tomēr iznāca ciema padomes priekšsēdētāja un pārsteigumā iesaucās: es taču aizmirsu, ka man jūs jāsareģistrē – ielikos diendusu pagulēt. Gaidījām, kad dāma apģērbsies, un tad kā pa miegam viņa mūs ātri sareģistrēja. Pēc tam braucām uz klubu, noliku savu buķeti uz galda, ar pilngadībniekiem padancojām un kāzas nosvinējām,» atceras Zentas kundze un piebilst, ka arī dzīve bijusi tikpat raiba kā kāzu diena. Latvijas ģimenes kļūst vārgasGadu pēc kāzām ģimenē sagaidīts dēls Dainis, bet mēnesi vēlāk Imantu iesauca padomju armijā un viņš uz trim gadiem devās uz Čerņahovsku. Izaudzināti vēl divi puikas – Māris un Jānis –, un vecvecākus tagad priecē pieci mazbērni. Teju katrs dzīves notikums Zentas kundzei ir ļoti būtisks, un viņa to sīki izstāsta. Šķirstot albumu, starp fotogrāfijām manāms ļoti daudz jaunlaulāto fotogrāfiju. Imants stāsta, ka ar sievu bijuši vedēji 13 pāriem, diemžēl kopā ir mazāk nekā puse. «Ja nav savstarpējas saprašanās un viens otram nevar piedot, tad kopā dzīvošanas nebūs. Protams, ir kaut kāda «sarkanā līnija», kas ir vienīgā nepiedodamā lieta, ja to pārkāpj. Galvenais ir vienam otru atbalstīt un savstarpēji uzticēties. Ja pēc strīda pēc pusstundas nesāksim runāt, plaisa radīsies vēl lielāka,» veiksmīgas kopdzīves noslēpumos dalās Zentas kundze. Viņa atgādina, ka saule vien nekad nespīdot, ir arī lietus, vēja brāzmas, aukstums, un kopdzīvē esot tāpat. «Jā, ģimenes mūsdienās vārgas, jo Rietumi ir ienākuši un biežāk skan saukļi «mēs tā drīkstam», «mēs tā varam»,» piebalso dzīvesbiedrs.Ar prieku un lepnumu Kreicbergu ģimenē tiek runāts par dēlu Māri, kurš ar sievu Baibu šogad nosvinējuši sudrabkāzas. «Prieks par viņiem, bet kādēļ labām un stiprām ģimenēm tā jācieš? Viņi audzina trīs meitas, kas skolā jālaiž, dēls darbu zaudējis, un ģimene skaitās maznodrošināta. Arī citiem radu bērniem ir laba izglītība, bet darba Latvijā nav – daudzi aizbraukuši uz Īriju, Angliju. Nav brīnums, ka jaunās ģimenes negrib bērnus – kā viņus izaudzināt? Ar bezdarbnieka pabalstu?» jautā Zentas kundze. Viņa atceras, ka jaunībā ar bērniem blakusvāģī ar motociklu apbraukāta visa Latvija, Lietuva, kopā būts Karpatos.30 darba gadus Imants braucis ar piena mašīnu, bet Zenta strādājusi par piena savācēju. Smago kannu cilāšana atstājusi nopietnas veselības problēmas, un vecumdienās nākas dzīvot ar zālēm un ļoti saudzēt sevi. Līdz pensijai ģimene dzīvojusi dzīvoklī Jelgavā, bet tad krustmeitas vīrs piedāvājis zemes pleķīti Valgundes pagastā, kur Imants sāka būvēt vasarnīcu, kas pamazām tiek siltināta un pārtop par dzīvojamo māju. «Kāds te klusums un miers! No meža ciemos nāk stirniņas, zaķi, vasarā dzied putni. Esam ļoti laimīgi, ka beidzot mums ir pašiem sava ligzdiņa,» noteic Zentas kundze. Abus joprojām saistot savstarpējā saprašanās un darbs. Imantam – mājas būvēšana, Zentai – dārzs un puķes.
