Šajās vēlēšanās mēs ne tik daudz lemsim, par kuru politiķi vai partiju vēlēt, cik izvēlēsimies Latvijas nākotnes ceļu.
Šajās vēlēšanās mēs ne tik daudz lemsim, par kuru politiķi vai partiju vēlēt, cik izvēlēsimies Latvijas nākotnes ceļu. Diemžēl pagaidām politiķi vairāk svaidās ar vārdiem, nevis skaidro iespējamās alternatīvas. Ko, piemēram, vairumam nozīmē nepārtraukti deldētās frāzes «labējie» un «kreisie»? Patiesībā neko, jo daudzos jautājumos «galēji labējā» partija «Tēvzemei un brīvībai» runā gluži to pašu, ko Bojāra va-dītie «kreisie», bet «kreisās» kustības «Līdztiesība» ekonomiskā programma maz atšķiras no «Latvijas ceļa» liberāļu uzskatiem. Tātad būtu jālieto citi, skaidrāki, to vai citu partiju nostādņu apzīmējumi.
Ja runājam par Latvijas politisko attīstību, diezgan skaidri iezīmējas trīs nākotnes ceļu modeļi. Pirmais slēpjas zem «latviskas Latvijas» saukļa. Vairumam cilvēku pret pašu saukli iebildumu nav. Kaut gan šādā iesaiņojumā vēlētājiem mēģina «iesmērēt» parastāko politisko misticismu, kam nav nekā kopīga ar reālo dzīvi.
Patiesi, daudzi Latvijas iekšējās dzīves jautājumi zustu, ja šeit dzīvotu tikai un vienīgi latvieši. Tā tas būtu, taču tā tas nav. Tādēļ uzskatu par muļķīgu un pat kaitīgu bezjēdzīgo diskusiju «kas būtu, ja būtu». Tikpat labi varētu pateikt, ka politiski vēl labāk BŪTU, ja vāciešiem 13. gadsimtā BŪTU izdevies visu Baltiju pārvācot, te tagad BŪTU viena valsts un visi runātu «eiropeiskajā» vācu mēlē. Varbūt tomēr laiks šo «būšanu» locīšanu beigt?
Cik kaitīgas ir šādas fantāzijas, var redzēt no «TB» ģenerālsekretāra vietnieces P.Lāces paziņojuma, ka nepilsoņi atstās Latviju līdz 2002.gadam. Gribētos jautāt, kādā veidā? Lopu vagonos vai caur krematorija skursteni? Man atbild, ka tas notikšot brīvprātīgi… Vai kāds tam tic?
Nekur šie cilvēki neaizbrauks, un nav jēgas viņus par to apsaukāt vai nicināt, jo tad būtu jānicina arī tie simts tūkstoši Rietumu latviešu, kas nemaz netaisās atgriezties brīvajā Latvijā. Ticu, ka katram no viņiem ir būtiski iemesli tā rīkoties.
Tādēļ neapmierina oponentu frāze «Kā to var nesaprast!». Esmu pārliecināts arī «TB» līderi nespēj paskaidrot, kādā veidā patiesi brīvprātīgi 2002. gadā… pret savu gribu Latviju atstās simti tūkstoši pastāvīgo iedzīvotāju. Ja brīvprātības «vīģes lapu» atmet, paliek tikai vairāk vai mazāk atklāta vardarbība pret gandrīz trešdaļu Latvijas iedzīvotāju, un to mūsu pašreizējā situācijā noslēpt nebūs iespējams. Citiem vārdiem, konsekventa tādas politikas realizācija neved pie latviskas Latvijas, bet gan pie etniskām tīrīšanām tas ir konfrontācijas un kara ceļš. Krievu nacionālboļševiku parādīšanās Rīgas centrā ASTOTAJĀ Latvijas neatkarības gadā ir pirmais simptoms, kas skaidri rāda, kurp Latviju virza latviešu «politiskie sapņotāji» darbība sāk izraisīt pretdarbību. Centieni «neliekt mugurkaulu», šķiet, sekmējuši arī dažu politiķu smadzeņu pārkaļķošanos. Starp citu, visstingrākie mugurkauli bija dinozauriem un vismazākās smadzenes arī. Tādēļ arī izmira.
Kara partijām seko tā dēvētie pragmatiķi jeb politiskie visēdāji, kas gatavi politikā biedroties ar praktiski katru, kas tikai netraucē īstenot šo cilvēku konkrētās «veikala intereses». Ārpus biznesa interesēm, kurās tiek demonstrētas patiesi fantastiskas un pat valstij derīgas spējas, šīs partijas ir visai indiferentas – darbojas pēc principa «Par tik, par cik» un burtiski ir «stumjamas un grūžamas».
Tā nu iznāk kamēr kāds «ārzemju onkulis» neuzbrēc un nenoliek priekšā «rīcības instrukciju», tikmēr šiem politiķiem ārpusbiznesa jautājumu risināšanai «nav laika». Tie labprāt šādas problēmas uztic vai pat noveļ uz citiem politiskajiem partneriem. Piemēram, «LC» savu politisko bezdarbību to pašu nepilsoņu jautājumā līdz pat šim pavasarim attaisnoja ar ««TB» nepiekāpību». Tagad nu ir kaut kas jādara, jo ārzemēs brēc un arī «veikals» var dabūt ciest, un izrādās, ka partnera «nepiekāpība» vairs nav nekāds šķērslis aktīvai rīcībai…
Līdzīgi gatava rīkoties arī Tautas partija, kas pagaidām, cerot uz sadarbību ar ekonomikā mazāk ieinteresētiem radikāļiem, vicina tautiskus saukļus un pievāc «nacionāli nesaliektos» Dalbiņu un Ābiķi. Taču, situācijai mainoties, ātri vien pārorientēsies. Tāpat kā DP «Saimnieks», kas bija gatava iet ar Tautas saskaņas partiju, bet beigās aizgāja ar «TB».
Visi viņi var būt sabiedrotie katram, taču arī nodot spēj katru.
Ja radikāļi vēlas kauties, tad pragmatiķi vēlas, lai tos liek mierā ar «tīro politiku». Būtībā tas ir visīsākais ceļš uz divām izolētām kopienām, kas jau veidojas Latvijā. Darbība «kā ir, tā ir» nedos stabilitāti, jo, no vienas puses, atdod svarīgāko politisko jautājumu risināšanu «kara partijām», bet, no otras, padara nelatviešus par atklātiem latviešu konkurentiem noformējusies, otrā kopiena neizbēgami sāks prasīt līdzvērtīgu varas un citu labumu daļu… Tad abās kopienās sāks dominēt radikāļi, jo abas jutīsies no otras apspiestas un apdraudētas.
