Iepazīstoties ar ceļu stāvokli atsevišķos Latvijas rajonos, esmu konstatējis, ka autoceļu ikdienas uzturēšanas jomā pastāv veikto darbu apjoma uzskaites un kvalitātes kontroles problēmas.
Iepazīstoties ar ceļu stāvokli atsevišķos Latvijas rajonos, esmu konstatējis, ka autoceļu ikdienas uzturēšanas jomā pastāv veikto darbu apjoma uzskaites un kvalitātes kontroles problēmas. Tās ir vērojamas gan Latvijas Autoceļu direkcijas (LAD) nodaļu, gan pašvaldību darbībā. Piemēram, melnā seguma bedrīšu remonts. Veicamo darbu apjoma uzmērījums ir visai aptuvens vai vispār neeksistē, un pārsvarā balstās tikai uz pieņēmumu, ka attiecīgajos pussabrukušajos un sabrukušajos ceļu posmos ir kāds noteikts bedrīšu kvadrātmetru skaits. Tas paver iespēju ceļu uzturēšanas uzņēmumiem papildus paveiktajiem darbiem uzrādīt arī neizpildītus darbu apjomus.
LAD rajonu nodaļās strādājošo pienākumi ir tik plaši, ka visu ceļu uzturēšanas darbu apjomu un kvalitātes kontroli viņiem ikdienā nav iespējams veikt. Pastāvīgais līdzekļu trūkums melnā seguma atjaunošanai dod iespēju šo faktu izmantot kā ieganstu tam, ka netiek nodrošināta ceļu uzturēšanas darbu kvalitāte. Pašvaldībās šai ziņā vispār nav vienotas kvalitātes kontroles sistēmas.
Vērojot, kā tiek veikts bedrīšu remonts dažādās vietās, jāsecina, ka strādnieku godaprāts un pieredze ir atšķirīga. Varu teikt, ka ir radušies visi priekšnoteikumi tam, lai dzīvē iesakņotos ačgārns princips, proti – jo nekvalitatīvāk paveikts darbs, jo biežāk un lielākos apjomos LAD un pašvaldības ir spiestas pasūtīt bedrīšu remonta darbus atkārtoti. Autobusu satiksme taču nevar palikt bez izbraucamiem ceļiem!
Minētā situācija diktē to, ka nekavējoši jāveic viss nepieciešamais, lai Valsts autoceļu fonda (VAF), tātad ceļu lietotāju, nauda tiktu izmantota lietderīgi un ceļu remontdarbi tiktu veikti kvalitatīvi.
Būtiskākā iespēja, kā vērst situāciju par labu, ir radīt kārtību, kurā ceļu uzturēšanas uzņēmumi uzņemtos galveno atbildību par sava darba kvalitāti.
LAD šajā ziņā ievieš līgumsodus uzņēmējiem par valsts autoceļu uzturēšanas prasību pārkāpumiem, kā arī pārslēdz pasūtījuma līgumus, paredzot divu gadu garantijas periodu bedrīšu remontam melnajos segumos. Kur iespējams, tiek mainītas bedrīšu remonta tehnoloģijas. Faktiski asfaltbetona vietā bedres uz ceļiem biežāk tiek remontētas ar emulsiju un šķembiņām. Tas nodrošina ilgstošāku kvalitāti.
Ierosinu līdzīgi rīkoties arī pašvaldībām. Slēdzot līgumus ar uzņēmējiem, ir jāpieprasa garantijas laiks ne tikai melnā seguma, bet arī bedrīšu remonta un ceļu virsmas planēšanas kvalitātei. Trīspadsmit miljonu latu dotācija, ko pašvaldības autoceļu vajadzībām saņem no VAF, jāizlieto lietderīgi, ceļu uzturēšanas darbus veicot kvalitatīvi.
